DAIĻĀ MARGARETA

—   Tad, protams, viņu izraidītu no šīs zemes, kur ebreji nedrīkst dzīvot, viņa mantu atsavinātu par labu karalim, kurš kļūtu arī par viņa meitas aizbildni un izprecinātu to pēc savas gribas, bet pašu šo ebreju, tā kā viņš dzimis Spānijā, droši vien nodotu Spā­nijas valstij, un tur tam liktu atbildēt par visiem saviem nodarī­jumiem. Taču mēs aizklīstam dīvainās valodās. Vai šīs precības vēl arvien ir neiespējamas, senjor?

Kastels paskatījās spānietim tieši acīs un atbildēja:

—  Jā.

Tas tika pateikts tik drosmīgi un kategoriski, ka d'Agilars uz mirkli šķita apmulsis. Viņš nebija gaidījis šādu asu noraidījumu.

—   Jums pieklātos minēt iemeslu, — pēc brīža viņš sacīja.

—   Iemesls ir pavisam vienkāršs, marķīz. Mana meita ir jau sa­derināta un drīz tiks salaulāta.

D'Agilars, to dzirdot, nemaz nelikās pārsteigts.

—   Ar šo ķildnieku, jūsu radinieku Pīteru Broumu, vai ne tā? — viņš vaicājoši sacīja. — Es to jau nojautu, un, zvēru pie visiem svētajiem, man jūsu meitas ir žēl, jo tik daiļai un gudrai būtnei viņš nevar būt interesants līgavainis, un kā vīrs … — viņš paraus­tīja plecus. — Draugs Kastei, viņas pašas labā jums jāatceļ šīs precības.

—   Un ja es to nedarīšu, marķīz?

—   Tad man būs tās jāizjauc visu mūsu interesēs, kā jūsējās, tā, protams, arī manējās. Es mīlu Margaretu un gribu viņu pacelt dižos augstumos, bet jums savukārt novēlu pavadīt vecumdienas mierā un bagātībā, nevis tikt vajātam līdz nāves stundai kā tra­kam sunim.

—   Kā jūs tās izjauksiet, marķīz? Ar…

—   O, nē, senjor! — d'Agilars iesaucās. — Ne jau ar citu vīru zobeniem, ja to jūs gribējāt teikt. No manas puses tie cienījamo Pīteru neapdraud, taču, ja viņš nostātos man pretī aci pret aci, lai tad uzvar pārākais. Nebaidieties, draugs, es nekad neķeros pie slepkavības, jo pārāk augstu vērtēju savu dvēseli, lai to aptraipītu ar asinīm, un precēšu tikai tādu sievieti, kas pati no brīvas gribas nāks pie manis. Taču var gadīties, ka Pīters nomirst un daiļā Mar­gareta tomēr ieliek savu roku manējā un saka: «Es vēlos jūs par savu vīru.»

—   Tas viss un vēl daudz kas cits var gadīties, marķīz, bet ne­domāju gan, ka tā notiks. Es no savas puses pateicos jums, bet noraidu jūsu pagodinošo piedāvājumu, jo esmu pārliecināts, ka mana meita būs laimīgāka savā pašreizējā necilajā stāvoklī kopā ar vīru, ko pati izraudzījusies. Vai jūs tagad atļautu man atgriez­ties pie saviem rēķiniem? — Kastels piecēlās.

—   Jā, senjor, — atbildēja d'Agilars, arī pieceldamies. — Bet pieskaitiet saviem nupat pieminētajiem zaudējumiem marķīza Kar- losa de Moreljas draudzību un ienākumu kontā ierakstiet viņa naidu. Neprātīgais! — viņš iesaucās, un viņa skaistā, melnīgsnējā seja kļuva ļauna. — Vai jūs apjēdzat, ko darāt? Padomājiet par slepeno kambarīti aiz jūsu kapelas altāra un to, kas tur atrodas!

Kastels pavērās spānietī un mierīgi sacīja:

—   Iesim, paskatīsimies. Nē, nebaidieties lamatu, es, tāpat kā jūs, paturu prātā savu dvēseli un neaptraipu rokas ar asinīm. Sekojiet man, jums nekas nedraud.

Ziņkārība vai kaut kas cits mudināja d'Agilaru paklausīt šim uzaicinājumam, un drīz vien viņi stāvēja kapelā aiz altāra.

—   Lūdzu! — sacīja Kastels, atbīdījis gobelēnu un atvēris slepe­nās durvis. — Skatieties!

D'Agilars ielūkojās šaurajā telpā, bet tur, kur vajadzēja atras­ties galdam, šķirstiņam, svečturiem un ebreju svēto rakstu rullim, par ko Betija bija viņam stāstījusi, stāvēja tikai pāris vecas, no­putējušas kastes, pilnas ar pergamentiem, un dažas salauztas mē­beles.

—   Ko jūs redzat? — vaicāja Kastels.

—    Es redzu, draugs, ka jūs esat vēl viltīgāks ebrejs, nekā es •domāju. Bet par to jums vajadzēs sniegt paskaidrojumus citiem, kad pienāks laiks. Ticiet man, es neesmu inkvizitors. — Un, vairāk nebildis ne vārda, d'Agilars apgriezās un aizgāja.

Kad Kastels, aizvēris slepenās durvis un nosedzis tās ar gobe­lēnu, izsteidzās no kapelas, marķīzs jau bija atstājis viņa māju.