DAIĻĀ MARGARETA

—   Lēdij, — d'Agilars sacīja, — jūsu vārdi ir gudri un maigi, es pateicos jums par tiem. Bet es nespēju jūs aizmirst, un zvērestu, ko nupat devu, atkārtošu vēlreiz! — Un, pirms Margareta paguva viņu aizkavēt vai pat uzminēt, kas viņam padomā, d'Agilars pacēla zelta krucifiksu, kas karājās ķēdītē ap viņas kaklu, noskūpstīja to un maigi nolaida atpakaļ uz jaunavas krūtīm, sacīdams: — Re­dziet, es būtu varējis noskūpstīt jūsu lūpas, pirms jūs spētu mani atturēt, bet to es darīšu tikai tad, kad jūs pati man atļausiet. To vietā es skūpstu krustu, kas līdz tam brīdim mums abiem jānes. Lēdij, manu dārgo lēdij Margaret, pēc dienas vai divām es došos uz Spāniju, bet jūsu tēls mani pavadīs, un es ticu, ka nepaies ilgs laiks un mūsu ceļi atkal krustosies. Citādi tas nemaz nevar būt, jo kopš tā vakara pie Vestminsteras pils jūsu un manas dzīves pa­vedieni ir savijušies kopā, lai vairs nešķirtos, kamēr viena no mums vairs nebūs, un arī tad atšķirtība ilgs tikai īsu brīdi. Pagaidām — palieciet sveika, lēdij!

Un ātri un klusu, tāpat kā bija ienācis, d'Agilars izgāja no istabas.

Tā bija Betija, kas viņu slepus izlaida pa sāndurvīm, tāpat kā pirmīt bija ielaidusi iekšā. Ar ašu skatienu pārliecinājusies, ka neviens viņu nenovēro, — tā kā daži uzticamākie kalpi bija projām kopā ar Pīteru un saimnieks ar citiem atradās ostā, tonakt sargu pie mājas nebija, — un atstājusi durvis vaļā, lai varētu tikt at­pakaļ, Betija devās spānieti kādu gabaliņu pavadīt. Kad viņi no­nāca pie vecas arkas, kas senos laikos bija vedusi uz kādu namu, kura paša tagad vairs nebija, Betija pieskārās d'Agilara rokai un ieslīdēja tumsā zem velves. Viņš mirkli vilcinājās, tad, nomurminā­jis caur zobiem kādu spāņu lāstu, sekoja viņai.

—   Nu, visdaiļā Betij, — d'Agilars jautāja, — kas jums man sakāms?

—   Tieši otrādi, senjor Kārlos, — atteica Betija ar vāji slēptu sašutumu, — gribu dzirdēt, kas jums sakāms man, pēc tam kad esmu jūsu dēļ šovakar rīkojusies tik pārdroši. Ka jums bija varen •daudz ko teikt manai māsīcai, to es zinu, jo stāvēju dārzā aukstumā un caur aizvirtņiem dzirdēju jūs runājam un runājam bez mitas, it kā no viņas būtu atkarīga jūsu dzīvība.

«Ak, kaut nu šais aizvirtņos nebūtu bijusi kāda sprauga!» d'Agi­lars pie sevis nodomāja. «Nē, arī aizkars bija aizvilkts, redzēt viņa neko nevarēja.» Bet skaļi viņš sacīja: — Mistris Betij, jums ne­vajadzēja stāvēt ārā šajā asajā vējā. Jūs varat saslimt, un tas sagādātu man ciešanas.

—   Diezin vai. Droši vien ciestu tikai es pati. Bet es vēlos zināt, kāpēc jūs, atnācis apciemot mani, pavadāt veselu stundu kopā ar Margaretu.

—   Lai novērstu aizdomas, dārgā Betij! Un man bija jāparunā ar viņu par šo Pīteru, pret kuru, šķiet, jūsu māsīcai ir lielas sim­pātijas. Jūs esat ļoti vērīga, Betij, sakiet, vai viņi netaisās pre­cēties?

—   Laikam gan. Man nekas nav teikts, bet esmu šo to manījusi, un Margareta gandrīz katru dienu raksta viņam vēstules. Kā viņai var patikt tāds ūpis, to es nesaprotu.

—   Neapšaubāmi viņa tajā saskata kādu patiesu vērtību, Betij, tāpat kā es jūsos. Kas gan var izskaidrot sirds dziņas, kuras nā­kot, kā gudri ļaudis saka, no debesīm vai dažkārt… no elles? Taču tā nav mūsu darīšana, tādēļ novēlēsim viņiem laimi un pēc appre­cēšanās kuplu un veselīgu ģimeni. Starp citu, dārgā Betij, vai jūs pošaties ceļojumam uz Spāniju?

—   Nezinu, ko darīt, — Betija drūmi atbildēja. — Es neesmu pārliecināta, vai varu paļauties uz jums un jūsu skaistajiem vār­diem. Ja jūs gribat mani precēt, kā zvērat, — un citādi es neparko nebūšu ar mieru, — kāpēc mēs nevaram salaulāties pirms aizbrauk­šanas? Kā lai es zinu, vai jūs turēsiet savu solījumu, kad būsim nonākuši Spānijā?

—   Jūs uzdodat man daudz jautājumu, Betij, uz kuriem es jau agrāk esmu atbildējis. Es taču jums teicu, ka nevaru jūs šeit ap­precēt tās atļaujas dēļ, kas nepieciešama sakarā ar mūsu kārtu starpību. Seit, kur jūsu sabiedriskais stāvoklis ir zināms, to nav iespējams dabūt. Spānijā jūs uzdosieties par dižciltīgu angļu lē­diju, kāda jūs, protams, pēc izcelšanās arī esat, un es šo atļauju dabūšu stundas laikā. Bet, ja jūs šaubāties, es, kaut arī sirds man asiņo, teikšu jums: labāk izšķirsimies tūlīt. Es nevēlos ņemt par sievu jaunavu, kas neuzticas man pilnīgi un līdz galam. Sakiet, cietsirdīgā Betij, vai jūs gribat pamest mani?

—   Jūs zināt, ka es to negribu, jūs zināt, ka tā būtu mana nāve! — atbildēja Betija aiz kaislības piesmakušā balsī. — Jūs zināt, ka es pielūdzu zemi, pa kuru jūs staigājat, un ienīstu katru sievieti, kam tuvojaties, jā, pat savu mīļoto māsīcu, kura allaž ir bijusi pret mani tik laba. Es riskēšu un došos jums līdz, ticēdama, ka jūs esat godīgs džentlmenis un nepiekrāpsiet meiteni, kas uz jums paļaujas. Bet, ja tomēr tā notiks, lai dievs jums atriebjas, tāpat kā atriebšos es, jo neesmu rotaļlieta, ko var salauzt un aiz­sviest projām, ņemiet to vērā! Jā, es riskēšu, tāpēc ka esat iededzi­nājis manī tādu mīlestību, ka nespēju bez jums dzīvot.