DAIĻĀ MARGARETA

Tās pavēstīja, ka d'Agilars aizceļojis uz Spāniju. Kastels rak­stīja, ka pats redzējis viņu stāvam sūtņa de Ajalas kuģa pakaļgalā, kad tas peldējis lejup pa Temzu uz jūras pusi. Pie tam Margareta bija saņēmusi ar viņa roku rakstītu atvadu sveicienu, kas ska­nēja šādi:

«Ardievu, daiļā lēdij, līdz tai likteņa lemtajai stundai, kad mēs atkal tiksimies. Man jāaizbrauc, un es to daru, bet, kā teicu, jūsu tēls mani pavada.

Jūs dievinādams līdz nāvei Morelja.»

— Lai viņš tīksminās ar viņas tēlu, kamēr pati Margareta pieder man, bet, ja šis dievinātājs atgriezīsies, zvēru, viņu no nāves šķirs tikai pāris soļu! — Pīters bargi noteica pie sevis, nolikdams zī­mīti, un turpināja lasīt vēstules. Kastels rakstīja, ka tagad, kad spānieši aizbraukuši un nekādas briesmas vairs nedraudot, viņi gaidot Pīteru atgriežamies Londonā, un norādīja arī datumu, kad viņam jāierodas, — proti, 31. maijā (tas bija pēc nedēļas), jo, tā kā Margareta negribot laulāties maijā — jaunavas Marijas mēnesī, ko uzskatot par nelaimīgu, viņu laulības visā klusībā notikšot jūnija pirmajā dienā.

Margareta pavēstīja to pašu, bet tik mīļiem vārdiem, ka Pīters noskūpstīja viņas vēstuli un tūlīt steidzās uz to atbildēt. Kā pa­rasti viņš izteicās īsi, jo nebija nekāds lielais rakstītājs, un pāris rindās paziņoja, ka ir vislaimīgākais cilvēks visā Anglijā un, ja

svētie būs labvēlīgi, maija pēdējā dienā līdz ar tumsas iestāšanos ieradīsies Holbornā.

Visu šo nedēju Margareta bija ļoti aizņemta ar savas kāzu rotas un citu tērpu gatavošanu, jo bija nolemts, ka jau otrā dienā jaun­laulātie dosies uz Dedemu, kur drīz viņiem piebiedrosies arī tēvs. Vecā muižas pils gan vēl nebija kārtībā, pārbūve prasīja laiku, taču Pīters bija paguvis sapost dažas istabas, kur varēja dzīvot pa vasaru, un līdz ziemai visiem remontdarbiem vajadzēja būt galā.