DAIĻĀ MARGARETA

— Ja tā, tad, man domāt, viņas turp aizveda spānieši. Esmu pār­liecināts, ka tie tajā laivā nebija angļi, — sacīja Tomass, skriedams līdzās Kastela zirgam un turēdamies pie kāpšļa siksnas.

Viņa kungs nekā neatbildēja, bet Pīters skaļi nopūtās, jo arī viņš bija pārliecināts, ka tie bijuši spānieši.

Pēc stundas, kad svīda gaisma, Pīters un Kastels ar saviem vī­riem uzkāpa uz «Margaretas» klāja. Kuģis jau gatavojās pacelt enkuru. Pārmainījuši dažus vārdus ar kapteini Džeikobu Smitu, viņi saprata, ka noticis visļaunākais. Neviena laiva no kuģa nekur nebija sūtīta, Margareta te nebija ieradusies. Bet pirms kādām sešām stundām komandas ļaudis teicās redzējuši spāņu kuģi «San Antonio», kas bija stāvējis uz enkura augstāk Temzā, aizbraucam garām uz jūras pusi. Turklāt divi laivinieki, kas piegādāja «Mar­garetai» svaigu gaļu, bija stāstījuši, ka, īsi pirms «San Antonio» atiešanas nododami tā pavāram trīs aitas un dažus putnus, redzē­juši divas slaida auguma sievietes kāda jūrnieka pavadībā uzkāpjam pa trapu un dzirdējuši vienu no tām angliski sakām: «Vediet mani pie tēva!»

Nu Kastels un Pīters zināja briesmīgo patiesību un brīdi vērās viens otrā kā valodu zaudējuši.

Pirmais atguvās Pīters un lēnām sacīja:

—   Man jādodas uz Spāniju. Es atradīšu savu līgavu, ja viņa būs vēl dzīva, un nogalināšu šo lapsu. Jūs atgriezieties mājās, master Kastei.

—   Manas mājas ir tur, kur mana meita! — Kastels pikti atbil­dēja. — Es arī braukšu.

—  Jums draudēs briesmas šai spāniešu zemē, ja mēs vispār līdz tai nokļūsim, — Pīters zīmīgi sacīja.

—   Es došos kaut vai pašas elles rīklē! — atteica Kastels. — Vai man no tās bīties, ja dzenos pakaļ velnam?

—   Tad darīsim to abi! — sacīja Pīters un satvēra Kastela roku savējā. Tas bija tēva un līgavaiņa svēts solījums līdz pēdējam el­pas vilcienam sekot tai, kas viņiem bija viss.

Brīdi padomājis, Kastels pavēlēja sasaukt visu komandu uz vidusklāja. «Margareta» bija prāvs, no ozolkoka būvēts tirdznie­cības kuģis, kas varēja pārvadāt ap divsimt tonnu kravas, plats un ar dziļu iegrimi, bet ļoti izturīgs un ātrs. Kad visi bija sapulcē­jušies — kā jūrnieki, tā paša Kastela vīri —, viņš kopā ar Pīteru izgāja uz lēcošās saules apspīdētā klāja un uzrunāja viņus, īsiem un nopietniem vārdiem pastāstīdams par nekrietno vardarbību, kas pastrādāta, un savu un Pītera nodomu sekot laupītājiem pāri jūrai uz Spāniju cerībā, ka ar dieva palīgu izdosies izglābt abas nelai­mīgās sievietes — ļaunprātīgi aizvesto Pītera līgavu Margaretu, kas šodien būtu kļuvusi par viņa sievu, un Betiju Dīnu. Tad Kas­tels sacīja: viņš labi apzinoties, cik bīstams šis pasākums, jo varot notikt kauja ar spāniešiem, un nevēloties nevienam likt riskēt ar savu dzīvību vai veselajiem locekļiem pret paša gribu. Viņi taču esot nolīgti strādāt uz tirdzniecības kuģa, nevis cīnīties. Tiem, kuri no brīva prāta dosies līdz un laimīgi atgriezīsies, viņš apsolīja du­bultu algu un ar attiecīgu dokumentu garantētu bagātīgu dāvanu, bet tiem, kuri negrib viņu pavadīt, vēlēja tūlīt atstāt kuģi, iekams tas paceļ enkuru.

Kad Kastels bija beidzis runāt, jūrnieki, skaitā ap trīsdesmit, apspriedās ar sayu drosmīgo kapteini Džeikobu Smitu, spēcīgu, gadus piecdesmit vecu vīru, un galu galā visi, izņemot vienu — kādu jaunu, nesen apprecējušos puisi, kam pietrūka dūšas —, no­lēma palikt uz kuģa. Viņi zvērēja, ka ies kopā ar Kastelu līdz ga­lam, lai tas būtu labs vai slikts, jo visi bija angļi un neieredzēja spāniešus. Turklāt šis lielais apvainojums iekarsēja viņu asinis. Un arī seši no Kastela divpadsmit kalpiem, kas bija atjājuši kopā ar viņu no Londonas, pieteicās uz līdzbraukšanu, kaut gan nebija jūrnieki. Viņi to darīja aiz mīlestības pret Margaretu, savu saim­nieku un Pīteru. Sos sešus Kastels paturēja uz kuģa, bet pārējos nosūtīja atpakaļ krastā, iedodams līdz vēstules saviem draugiem, pilnvarotajiem un pārvaldniekiem ar norādījumiem par vēl nepa­beigto darījumu kārtošanu un zemju, namu un citu īpašumu pārzi­nāšanu viņa prombūtnes laikā. Viņš lika nodot uzticamās rokās arī savu testamentu, pašrocīgi parakstītu un pienācīgi apstiprinātu, kurā novēlēja visu savu mantu Margaretai un Pīteram vai tam no abiem, kurš pārdzīvos otru, vai viņu pēcnācējiem, vai, ja tādu ne­būtu, nabaga ļaužu slimnīcas uzcelšanai. Tad šie mājās palicēji atvadījās no aizbraucējiem un smagām sirdīm devās projām. «Mar­gareta:» tūlīt pacēla enkuru, un tās buras piepūtās, spirgtajā rīta vējā. r

Ap pulksten desmitiem viņi laimīgi apbrauca apkart Nouras sēk­lim un izprašņāja tur sastaptos zvejniekus. Tie pastāstīja, ka pirms vairāk nekā sešām stundām redzējuši «San Antonio» aizpeldam lejup pa Lamanšu un ievērojuši uz klāja divas sievietes, kas stā­vējušas sadotām rokām un raudzījušās uz krasta pusi. Tagad Kas­tels un Pīters zināja, ka ir uz pareizām pēdām, un, tā kā patlaban nekas vairāk darāms nebija, mazliet ieēda un devās uz savu kajīti atpūsties, jo no bēdām un ceļa grūtībām bija galīgi pārguruši.