DAIĻĀ MARGARETA

Seit vētra trakoja ar mežonīgu spēku, tā ka viņi bija spiesti nolaist gandrīz visas buras un pret rītu pazaudēja vienu no top- mastiem. Tā bija briesmīga nakts, jo viņi nezināja, vai paliks dzīvi, turklāt Kastels un Pīters baiļojās, ka tikai spāniešu kuģis neno­grimst un neaizrauj Margaretu sev līdz dzelmē. Taču, kad beidzot pār nikni bangojošo jūru atausa rīts, viņi priekšā pa labi atkal ieraudzīja vētrā stipri cietušo «San Antonio», kas izmisīgi cīnījās ar viļņiem. Ap pusdienlaiku «Margaretu» no tā šķīra vairs tikai astotdaļjūdze, un viņi varēja saskatīt jūrniekus lodājam pa tā augsto pūpi un pakaļgalu. Jā, viņi redzēja vēl kaut ko — no kādas kajītes izskrēja divas sievietes un māja viņiem ar baltu drānas gabalu; tūlīt gan tās tika aizvestas projām, taču nu viņi bija droši, ka Margareta ar Betiju ir vēl dzīvas, kā arī zina par pakaļdzīša­nos, un pateicās dievam. Tad pazibēja uguns uzliesmojums, un, iekams viņi sadzirdēja rībienu, liela dzelzs bumba nokrita uz «Mar­garetas» klāja, atsitienā trāpīja pa krūtīm matrozim, kas stāvēja līdzās Pīteram, un pārsvieda viņu pāri bortam jūrā. «San Antonio» bija izšāvis no savas bombardas, bet, tā kā vairāk šāvienu nese­koja, viņi nosprieda, ka lielgabalam satrūkušas troses vai pār­sprādzis stobrs.

Pēc brīža «San Antonio», kam bija palikuši vairs tikai divi masti, mēģināja mainīt kursu, lai dotos uz Malagu, kas bija redzama tā­lumā Sjerras sniegoto kalnu pakājē. Bet spāniešu kuģim neizdevās aizbēgt, jo, kamēr tas cīnījās ar spīvo vēju, «Margareta» pienāca pavisam tuvu un angļi Pītera vadībā izšāva uz tā matrožiem, kas rosījās ap burām, veselu lēveni bultu. Kaut arī «Margaretas» zvalstīgais klājs traucēja labi nomērķēt un vējš novirzīja bultas sānis, viņi nogalināja vai ievainoja kādus astoņus vai desmit spā­niešus un pārējos piespieda pamest virves, tā ka «San Antonio» atkal nokļuva vētras varā. Uz karavelas augstā tiltiņa, aptvēris ar roku pakaļējo mastu, stāvēja d'Agilars, izkliegdams pavēles savai komandai. Pīters iestiprināja lokā bultu un, nogaidījis, kad «Margareta» uz mirkli pacēlās liela viļņa virsotnē, notēmēja, ap­svērdams iespējamo novirzi, un izšāva.

Viņa bulta aizlidoja precīzi mērķa virzienā, taču — ak vai! — sprīža tiesu par augstu. Kad nākamajā acumirklī d'Agilars nolēca no tiltiņa, bulta tvirti drebēja, ieurbusies masta kokā un pienaglo­jusi pie tā viņa samta cepuri. Pīters grieza zobus aiz niknuma un sarūgtinājuma; viņš bija gatavs vai raudāt, jo kuģi atkal attāli­nājās viens no otra un izdevība bija garām.

—   Piecas reizes no septiņām, — viņš īgni sacīja, — es varu izšaut bultu cauri vērša riņķim no piecdesmit soļu attāluma, lai iegūtu ciemata labākā strēlnieka nozīmi, bet tagad nevaru trāpīt cilvēkam, lai glābtu savu līgavu no kauna! Patiešām dievs ir mani pametis!

Visu to pēcpusdienu viņi zēģelēja pa vētraino jūru, raidīdami bultas uz spāniešu kuģi, kad vien tas parādījās tuvumā, un savu­kārt tika apšaudīti, taču ne viena, ne otra puse necieta lielus zau­dējumus. Bet viņi ievēroja, ka «San Antonio» ir vētrā dabūjis sūci, jo tā iegrime tagad bija dziļāka. Arī spānieši to zināja un, sapraz­dami, ka vai nu jātiek krastā, vai jānoiet dibenā, otrreiz mēģināja mainīt kursu. Zem angļu bultu krusas viņi aizlīgoja tieši gar «Mar­garetas» priekšgalu, acīmredzot nolēmuši iebraukt mazajā Kala- hondas līcī un sasniegt Motrilas ostu, jo šeit krasts nebija tālāk par vienu jūras jūdzi.

—   Redziet, — sacīja Džeikobs Smits, «Margaretas» kapteinis, kas kopā ar Kastelu un Pīteru stāvēja falšborta aizsegā, — šā līča krastā ir spāņu pilsēta. Es to zinu, jo esmu tur bijis. Ja «San Antonio» aizkļūs līdz turienei, tad jāsaka ardievas mūsu lēdijai, jo spānieši viņu aizvedīs uz Granadu, kas atrodas nepilnas trīs­desmit jūdzes pāri kalniem. Granadā šis marķīzs Morelja ir varens vīrs, tur atrodas viņa pils. Sakiet, saimniek, ko mēs darīsim? Pēc piecām minūtēm karavela atkal šķērsos mūsu ceļu. Vai mēs to tara­nēsim — izdarāms tas būtu viegli — un mēģināsim izglābt sievie­tes, vai ļausim, lai viņas aizved gūstā uz Granadu, un izbeigsim pakaļdzīšanos?

—   Nekad! — Pīters iesaucās. — Ir vēl viena iespēja — sekot viņiem līcī un uzbrukt uz sauszemes.

—   Kur spānieši bariem saskries apkārt un vienā rāvienā pār­griezīs mums rīkles, — kapteinis Smits dzedri atteica.

—  Ja mēs viņus taranēsim, — jautāja Kastels, kas visu laiku bija sasprindzināti domājis, — vai mēs paši arī nenogrimsim?

—  Var gadīties, — Smits atbildēja, — taču nedomāju vis, jo «Margareta» ir būvēta no angļu ozola un tās priekšgals ļoti iz­

turīgs. Bet «San Antonio», kas jau sācis grimt, tūlīt noies dibenā, nelaime vienīgi tā, ka sievietes droši vien ir ieslēgtas kajītē vai starp klājiem, kur tās neapdraud bultas, un aizies bojā kopā ar kuģi.

—  Man ir cits plāns, — apņēmīgi sacīja Pīters. — Abordet viņu kuģi un mesties tuvcīņā, un tieši to es darīšu!

Kapteinis, plecīgs vīrs ar platu seju, kas allaž palika nemainīga, uzrāva uzacis, vienīgi tā izpauzdams savu izbrīnu.