DAIĻĀ MARGARETA

Tas bija baismīgs skats. Vienu mirkli satrakotā jūra pacēla Pīteru augstu gaisā, nākamajā viņš gāzās atkal lejup un masīvais bugsprita koks krakšķēdams triecās pret «San Antonio» klāju ar tādu sparu, ka viņš gandrīz aizlidoja no tā kā akmens no lingas. Tomēr viņš noturējās un, piesaukdams laimi, satvēra pārtrūkušo tauvu, kas kūļājās bugsprita galā kā pātagas siksna, un sāka lais­ties pa to lejā. Vējš svaidīja viņu šurpu turpu, kuģa negantā gare­niskā šūpošanās mētāja augšup lejup, «San Antonio» klājs te tuvojās, te atkāpās gluži kā dzīvs. Tas .bija tuvu — tikai nepilnas divpadsmit pēdas zem Pītera, un, palaidis rokas vaļā, viņš nokū­leņoja uz fokmasta platformas, nedabūjis ne skrambiņas. Pielēcis kājās, viņš pieskrēja pie nolauztā masta un, ar kreiso roku apķēries tam, ar labo izrāva savu zobenu.

Nākamajā acumirklī, pats nezinādams, kā tur nokļuvis, Kastels atradās Pīteram blakus. Viņam sekoja vēl divi vīri, bet viens no tiem nenoturējās uz kājām un ievēlās jūrā. Kad viņu aprija viļņi, abordāžas kāša ķēde pārtrūka un «Margareta» atrāvās no karave- las, pamezdama šos trīs vīrus vienus pašus ienaidnieku varā. Ne ar kādiem pūliņiem tai nebija vairs iespējams pieāķēties otrreiz. Taču pagaidām spāniešu tuvumā neredzēja, jo neviens nebija uz­drošinājies stāvēt uz augstās platformas ar norautajām margām, kad «Margaretas» bugsprits sitās pret to kā milža nūja un, kuģim zvalstoties, aizmēza visu savā ceļā.

Tā viņi tur stāvēja, pieķērušies mastam un gaidīdami savu galu, jo tagad «Margareta» bija jau ap simt jardu tālu un viņi zināja, ka stāvoklis bezcerīgs. Nožvīkstēja vesels spiets bultu, kas tika raidītas no citām kuģa daļām, un viena no tām trāpīja kaklā puisim, kas bija sekojis Kastelam. Tas nogāzās uz klāja, mēģināja kaut kur pieķerties, bet drīz vien ievēlās jūrā. Otra bulta caururba Kastelam labo apakšdelmu; viņa zobens izkrita no rokas un aiz­slīdēja projām. Pīters satvēra bultu, pārlauza uz pusēm un izvilka no brūces. Bet Kastela labā roka tagad bija bezspēcīga, un ar kreiso viņš tik vien varēja kā pieturēties pie masta.

—  Mēs esam darījuši visu, kas mūsu spēkos, dēls, — Kastels sacīja, — un cietuši neveiksmi. Gan Margareta uzzinās, ka mēs

būtu viņu izglābuši, ja butu varējuši, bet mēs viņu vairs nere­dzēsim.

Pīters, zobus griezdams, izmisīgi lūkojās apkārt un neteica ne vārda. Ko viņam tagad darīt? Atstāt Kastelu, mesties uz vidus- klāju un tur iet bojā vai palikt un mirt šeit? Nē,, viņš nejaus sevi nogalināt kā putnu uz zara, viņš kritīs cīņā.

—  Ardievu! — viņš sauca cauri vēja auriem. — Lai dievs dod mieru mūsu dvēselēm! — Tad, nogaidījis brīdi, kad kuģis tik bries­mīgi nešūpojas, pieskrēja pie kāpnēm, kas veda uz vidusklāju, no- streipuļoja lejā un palika stāvam, pieturēdamies pie margām.

Skats, kas pavērās Pīteram, bija diezgan dīvains. Spāniešu vīri bija nostādīti rindā pie falšborta un ziņkāri raudzījās viņā, bet dažus soļus tālāk, atspiedies pret mastu, stāvēja d'Agilars. Viņš pacēla roku, kurā nebija nekāda ieroča, un uzrunāja Pīteru.

—   Senjor Broum, — viņš sauca, — nekustieties ne par sprīdi, jo citādi jūs tūlīt būsiet pagalam! Vispirms uzklausiet mani un tad dariet, kā vēlaties. Vai es varu būt drošs no jūsu zobena, kamēr runāju?

Pīters apstiprinoši pamāja, un d'Agilars pienāca tuvāk, jo vētra auroja tā, ka pat šeit, samērā aizsargātā vietā, bija grūti ko sa­dzirdēt.

—   Senjor, — d'Agilars sacīja Pīteram, — jūs esat ļoti drošsir­dīgs vīrs un esat izdarījis tādu varoņdarbu, kādu neviens no mums vēl nav redzējis, tādēļ es gribu saudzēt jūsu dzīvību, ja būs iespē­jams. Pie tam es, mīlas varas un greizsirdības dzīts, esmu gauži nodarījis jums pāri un arī tādēļ vēlos jūs saudzēt. Tagad jums uzbrukt nozīmētu jūs noslepkavot, bet, lai kāds esmu, slepkavību es neatzīstu. Vispirms atļaujiet man jūs nomierināt. Jūsu un manas- sirds pavēlniece atrodas uz šā kuģa, bet nebaidieties — viņai nekas ļauns nav noticis un nenotiks, kamēr es būšu dzīvs. Es nevēlos apvainot sievieti, kura, ceru, pati no savas brīvas gribas reiz kļūs par manu sievu un kuru esmu atvedis uz Spāniju, lai, apprecēdama jūs, viņa neatņemtu man šo cerību. Senjor, ticiet man, es nelietošu varu pret sievieti un nenoslepkavošu viņas mīļoto. '

—   Bet ko tad jūs darījāt, kad ar nekrietnu krāpšanu nolaupījat viņu? — Pīters nikni jautāja.

—  Senjor, es esmu nodarījis pāri viņai un jums visiem un iz­pirkšu šo savu vainu.

—   Kādā veidā? Vai jūs atdosiet man Margaretu?

—  Nē, to es nevaru, pat ja viņa to vēlētos, par ko gan neesmu pārliecināts. Nē, nekad, kamēr esmu dzīvs.

—   Atvediet viņu šurp, un uzklausīsim, vai viņa to vēlas vai ne! — kliedza Pīters, cerēdams, ka Margareta viņu sadzirdēs.

Bet d'Agilars tikai smaidīja un purināja galvu. Tad viņš tur­pināja: