DAIĻĀ MARGARETA

Kādu mirkli Pīters un spānietis stāvēja nekustīgi aci pret aci. Viņi bija viens otra cienīgi pretinieki. Kalsnais Pīters ar savām garajām rokām un niknumā saviebto seju izskatījās briesmīgs saul­rieta sārtajā gaismā, kas izlauzās gar melna mākoņa malu. Slai­dais spānietis bija sasprindzis uzmanībā, taču neizrādīja ne ma­zāko satraukumu, it kā šī te būtu cīkstīšanās prieka pēc, nevis spīva sāncenšu divkauja, no kuras iznākuma atkarīgs sievietes lik­tenis. D'Agilara galvu sedza ķivere un krūtis aizsargāja melna tērauda bruņuplāksne ar zelta inkrustāciju, bet Pīters bija ģērbies tikai savā vēršādas kamzolī un tērauda sloksnēm apšūtā cepurē, taču viņa taisnais, parocīgais zobens bija smagāks un varbūt kādu puscollu garāks nekā pretiniekam.

Tā viņi tur stāvēja, bet Kastels un visi kuģa vīri, izņemot stūr­mani, kas stūrēja karavelu uz līci, pieķērušies pie borta vai grot- masta vantīm un aizmirsuši draudošās briesmas, klusēdami vēroja notiekošo.

Pīters pirmais cirta pretiniekam, tēmēdams tieši rīklē, bet d'Agi­lars veikli atvairījās, tā ka zobena smaile aizslīdēja garām kak­lam, un, pirms Pīters paguva to atvilkt, uzbruka viņam. Spānieša zobens trāpīja pa viņa tērauda cepuri, noslīdēja gar to un skāra kreiso plecu, bet, tā kā cirtiens nebija spēcīgs, nekādu vainu nenoda­rīja. Tūlīt sekoja daudz smagāka atbilde — Pītera zobens triecās pret d'Agilara krūšu bruņām ar tādu sparu, ka viņš atstreipuļoja atpakaļ. Pīters pielēca klāt, domādams, ka cīņa tūlīt būs galā, bet šai brīdī kuģis, kas bija iegājis līča sēkļa bangās, neganti sašūpo­jās un viņi abi aizmeimuroja pie borta. Šūpošanās nemitējās, un Pīters ar d'Agilaru, mežonīgi vicinādami zobenus, steberēja šurpu turpu pa klāju, ar kreiso roku grābstīdamies pēc kāda atbalsta, līdz beidzot, apdauzījušies un galīgi aizelsušies, bet neievainoti, atvir­zījās viens no otra, lai mazliet atpūstos.

—   Te ir slikts pamats zem kājām, lai cīnītos, senjor, — izdvesa d'Agilars.

—   Nekas, mums noderēs arī tāds! — Pīters nikni atteica un me­tās viņam virsū kā vērsis. Tieši šajā mirklī milzīgs vilnis uzvēlās kuģim, zaļa ūdens masa nogāza viņus no kājām un kā salmus ieskaloja špigatē, bezmaz noslīcinādama. Pīters pirmais pierau­sās augšā, atklepoja sāļo ūdeni un, izslaucījis acis, ieraudzīja, ka d'Agilars vēl arvien guļ zemē līdzās savam zobenam, ar kreiso roku satvēris labās locītavu.

—   Kas jūs savainoja? — Pīters jautāja. — Es vai kritiens?

—   Kritiens, senjor, — atbildēja d'Agilars. — Šķiet, man ir lauzta plaukstas locītava. Bet kreisā roka man vēl ir vesela. Tūlīt es pie- celšos, un mēs pabeigsim šo cīniņu.

Tiklīdz viņš bija to izteicis, mežonīga vēja brāzma, niknāka nekā visas iepriekšējās, blīvā un spēcīgā pūtienā kā no kalnu aizas uzklupa karavelai, kas bija jau gandrīz sasniegusi ieeju līcī, un sazvēla to uz sāniem. Vienu brīdi šķita, ka «San Antonio» apgāzī- sies un nogrims,- bet tad piepeši tā grotmasts nolūza kā skals un ievēlās jūrā; kļuvis vieglāks, kuģis mazpamazām atslējās taisni. Sķērsrāja nogāzās uz klāja, ar vienu galu sadragādama jumtu ka­jītei, kurā bija ieslēgtas Margareta un Betija, bet tās otrā galā piestiprinātais bloks sāniski trāpīja Pīteram pa galvu, noslīdēja gar tērauda cepuri un triecās pret kaklu un plecu. Viņš nesamaņā noslīga uz klāja un, vēl tvarstīdams pēc sava zobena, palika tur guļam ar izplestām rokām.

No sapostītās kajītes izskrēja Margareta un Betija. Margareta bija ļoti bāla un izbijusies, Betija murmināja lūgšanas, taču, kā par brīnumu, ne viena, ne otra nebija ci'etusi. Turēdamās pie sa­mudžinātajām virvēm, viņas līda uz priekšu, meklēdamas glābiņu kuģa vidusdaļā, jo smagā rāja vēl zvārojās un šūpojās pār viņu galvām, atmetusies uz kajītes drupām un falšborta. Drīz tā ieslī­dēja jūrā. Pie nolūzušā grotmasta pamatnes sievietes apstājās um garajiem matiem plīvojot vētrā, palūkojās apkārt. Tad Margareta ieraudzīja Pīteru, kas ar asinīm noplūdušu seju gulēja uz muguras un, kuģim šūpojoties, zvalstījās šurpu turpu.

Viņa nespēja izteikt ne vārda, tikai ar mēmu pārmetumu norādīja vispirms uz Pīteru, tad uz tuvumā stāvošo d'Agilaru, šai brīdī at­cerēdamās savu dīvaino nojautu toreiz mājās Holbornā. Nu tā bija piepildījusies. Turēdamies pie virves, d'Agilars pienāca Margaretai klāt un noliecās pie viņas auss.

— Lēdij, — spānietis sacīja, — tas nav manas rokas darbs. Viņš abordēja manu kuģi, un mēs cīnījāmies godīgā divkaujā. Tad no­gāzās masts un nosita viņu. Nevainojiet mani viņa nāvē, bet mek­lējiet mierinājumu pie dieva.

To dzirdēdama, Margareta izmisīgi palūkojās apkārt un ierau­dzīja savu tēvu, kas grīļodamies viņai tuvojās. Iekliegdamās viņa pieplaka pie tā krūtīm un zaudēja samaņu.

XII nodaļa TĒVS ENRIKE