DAIĻĀ MARGARETA

—   Nē, senjor, viņi ar varu paņēma ciemā visus zirgus un mūļus. Marķīzs gan apsolīja, ka vēlāk atsūtīs tos atpakaļ un samaksās par lopiņu izmantošanu, un mēs uz viņu paļāvāmies, jo bijām spiesti to darīt. Senjoras dikti raudāja un lūdza mūs dot viņām patvērumu un paturēt viņas šeit, bet marķīzs to neatļāva, kaut arī viņas bija tik bēdīgas un nogurušas. Lai dievs dod, ka mēs dabūtu atpakaļ savus krietnos lopiņus, — garīdznieks dievbijīgi piebilda.

—  Vai jums tomēr vēl neatradīsies pāris zirgu? Mums ir maz­liet naudas, un mēs varam par tiem samaksāt, ja neprasīsiet pārāk dārgi.

—   Neviena, senjor, neviena paša. Marķīzs paņēma visus līdz beidzamajam, pat grūsnas ķēves. Bet jūs jau arī patlaban nebūtu spējīgi jāt, jo esat tik daudz pārcietuši, — garīdznieks norādīja uz Pītera ievainoto galvu un Kastela pārsieto roku. — Kāpēc jūs negribat te uzkavēties un mazliet atpūsties?

—      Tāpēc, ka es esmu tēvs vienai no šīm senjorām un viņa no­teikti domā mani noslīkušu. Bet šis senjors ir viņas saderinātais līgavainis, — Kastels īsi atbildēja.

—  Ahā! — garīdznieks novilka, ar interesi paraudzīdamies vi­ņos. — Bet kāds tad radinieks viņai ir marķīzs? Nu, varbūt man nevajadzēja vis to jautāt, te jau nav biktskrēsls, vai ne? Es sa­protu, ka jūs esat nobažījušies, jo šim dižajam grandam ir palaid­nieka slava. Jā, krietns baznīcas dēls, bet liels palaidnieks gan … — viņš nogrozīja savu skūto galvu un pasmaidīja. — Bet nāciet uz ciemu, senjori! Tur jūs varēsiet atpūsties un apkopt savas vainas. Pēc tam mēs parunāsim.

—   Būs vien jāiet, — Kastels angliski sacīja Pīteram. — Seit līča malā nav neviena zirga, un mēs šādā stāvoklī nevaram kā­jām aizstaigāt līdz Granadai.

Pīters pamāja, un viņi kopā ar garīdznieku, kura vārds bija Enrike, devās uz ciemu.

Uzkāpuši paugurā pāris simt soļu no krasta, viņi pagriezās un atskatījās: šķita, ka visi darboties spējīgie ciema iedzīvotāji pat­laban ir aizņemti ar avarējušā kuģa izlaupīšanu,

—  Viņi atlīdzina sev par mūļiem un zirgiem, — plecus paraus­tīdams, sacīja tēvs Enrike.

—   Redzu, — Kastels atteica, — bet jūs … — viņš aprāvās.

—   Neraizējieties par mani! — garīdznieks atbildēja, viltīgi pa­smīnēdams. — Baznīca nelaupa, bet galu galā baznīca tāpat dabū savu tiesu. Sī te ir dievbijīga tauta. Es baidos tikai viena: kad mar­ķīzs uzzinās, ka karavela nav nogrimusi, viņš pieprasīs mums norēķinus.

Tad viņi devās tālāk un drīz vien lejā upes krastā ieraudzīja ciema mājiņu baltās sienas un sarkanos jumtus.

Pēc piecām minūtēm, kad viņi gāja pa apaļiem akmeņiem bru­ģētu ieliņu, garīdznieks apstājās pie kādiem vārtiem un tos at­slēdza.

—   Sis ir mans necilais mājoklis, kad uzturos šeit un neesmu Granadā, — viņš sacīja. — Jutīšos pagodināts jūs uzņemt tajā. Redziet, tepat blakus ir baznīca.

Viņi iegāja pagalmā, kur ap strūklaku auga daži apelsīnu koki un pie sienas atradās krucifikss cilvēka augumā. Ejot tam garām, Pīters paklanījās un pārmeta krustu, bet Kastels nesekoja viņa piemēram. Garīdznieks vērīgi paskatījās uz Kastelu.

—   Senjor, — viņš sacīja, — jums gan arī pienāktos parādīt godu mūsu pestītāja tēlam, jo viņa žēlastība jūs tikko izglābusi no nāves, kuras varā, kā stāstīja marķīzs, jau bijāt jūs abi.

—  Mana labā roka ir ievainota, — Kastels aši atbildēja, — tā­pēc es varu viņam pateikties tikai savā sirdi.

—   Saprotu, senjor, bet, ja jūs esat svešinieks šai zemē, kā vis neliekas, jo tik labi runājat mūsu valodā, tad atjaujiet man jūs brīdināt, ka šeit nav gudri ieslēgt savas ticīgā jūtas sirdī. Pē­dējā laikā inkvizīcijas tēvi ir kļuvuši visai stingri un prasa, lai tiktu ievērotas arī ārējās formas. Kad es kalpoju svētajā inkvizī­cijā Seviljā, pats tiku redzējis, ka cilvēkus sadedzināja uz sārta par to neievērošanu. Jums ir divas rokas un galva, senjor, un arī ceļi, ko var palocīt.

—   Piedodiet man, — Kastels atbildēja uz šo pamācību. — Mans prāts bija aizņemts ar citu. Es domāju par savu meitu, ko jūsu patrons marķīzs Morelja aizvedis projām.

Nekā neatbildējis, garīdznieks cauri dzīvojamai istabai ieveda viņus guļamtelpā ar augstiem, aizrestotiem logiem. Kaut arī ērta un plaša, tā Kastelam un Pīteram atgādināja cietuma kameru. Uzaicinājis viņus novilkt slapjās drēbes un atpūsties, tēvs Enrike pats devās projām, teikdams, ka atvedīšot šurp ciema dakteri, kas, likās, reizē bija ari bārddzinis, ja vien tas nebūšot aizņemts ar «kuģa atvieglošanu».

Kad kalpone bija ienesusi siltu ūdeni un dažus ērtus apģērba gabalus, kuros ietīties, kamēr viņu pašu drēbes žāvējās, Kastels ar Pīteru noģērbās, nomazgājās un, līdz pēdējam pārguruši, iekrita gultās, iepriekš noslēpuši naudu pārtikas maisā, ko Pīters pabāza zem sava spilvena. Pēc kādām pāris stundām viņus pamodināja tēva Enrikes un daktera ierašanās, kuriem līdzi ienāca kalpone, ienesdama viņu izžuvušās un iztīrītās drēbes.