DAIĻĀ MARGARETA

Viņš bija ļoti pacilātā garastāvoklī, jo kā savu tiesu no kuģī salaupītajām mantām bija dabūjis tās dārglietas, ko Kastels un Pīters atstāja dzelzs lādē. Vērodams, kā viņš tās cilā un apjūsmo, Kastels nāca pie pārliecības, ka šis cilvēks ir ļoti mantkārīgs, ienīst nabadzību, kādā pats uzaudzis, un par naudu būtu gatavs uz daudz ko. Un, kad tēvs Enrike sāka rūgti šķendēties par zag­ļiem, kas pasteigušies uzlauzt kuģa naudas lādi un paņēmuši gan­drīz visu zeltu, Kastels nolēma, ka viņš nedrīkst uzzināt, kas šie zagļi bijuši, jo citādi viņiem ceļā var gadīties kāda nelaime.

Beidzot spožie dārgumi tika noglabāti un garīdznieks aicināja Kastelu un Pīteru vakariņās, nogauzdamies, ka viņam, kas pats spiests dzert tikai ūdeni, neesot vīna, ar ko pacienāt ciemiņus. Tad Kastels lūdza pagādāt dažas pudeles vislabākā vīna uz viņu rēķina, un tēvs Enrike jo vēlīgi tūlīt aizsūtīja kalponi to nopirkt.

Pārģērbušies savās jaunajās spāniešu drānās un paslēpuši visu zeltu naudas jostās, kuras arī bija nopirkuši no bārddziņa, Kastels un Pīters devās vakariņās. Tajās tika pasniegts spāniešu ēdiens olja podrida — trekns gaļas sautējums —, maize, siers un augļi, kā ari Kastela nopirktais vīns. Tas bija ļoti labs un stiprs, bet viņi paši, baidīdamies, ka neiekaist ievainojumi, dzēra maz, toties jo cītīgi mudināja tēvu Enriki to iebaudīt vēl un vēl, tā ka galu galā viņš aizmirsa savu piesardzību un kļuva gluži runīgs. Redzēdams, ka garīdznieks krietni iesilis, Kastels sāka viņu izprašņāt par marķīzu Morelju un jautaja, ka gan tas nākot, ka šim spāņu augst­manim piederot pils mauru galvaspilsētā Granadā.

—   Viņš jau ir pa pusei maurs, — atbildēja garīdznieks. — Viņa tēva, stāsta, bijis Vianas princis, bet māte — mauru dāma ar karaliskām asinīm. No tās viņš mantojis lielas bagātības un šo pili Granadā. Tur marķīzs arī vislabprātāk uzturas, jo, kaut gan citādi ir krietns kristietis, viņam piemīt daudzas pagāniskas sliek- smes. Tāpat kā mauri, viņš savā pilī savācis veselu seraju skaistu sieviešu, es to zinu, jo, tā kā Granadā nav garīdznieku, bieži esmu viņa kapelāns. Turklāt marķīzam Granadā ir svarīgi uzdevumi. Būdams pa pusei maurs, viņš ir Ferdinanda un Isabellas pārstāvis mauru sultāna Boabdila galmā un slepenībā darbojas viņu inte­resēs. Jums, svešiniekiem, ja vēl to nezinājāt, lai ir zināms, ka viņu majestātes jau sen atrodas kara stāvoklī ar mauriem un grib at­ņemt tiem viņu karalistes paliekas, lai ieviestu tur kristietību, kā ir jau atņēmušas Malagu un ar asinīm un uguni šķīstījušas to no neticības kaunpilnā traipa.

—   Jā, — Kastels sacīja, — mēs Anglijā par to dzirdējām, jo es esmu tirgotājs, kam ir sakari ar Granadu, kurp arī patlaban dodos veikala darīšanās.

—   Bet kādās darīšanās turp ceļo jaunā senjora, kas esot jūsu meita, un kā saprast jūrnieku stāstus par kauju, kas notikusi starp «San Antonio» un kādu angļu kuģi, kuru ari mēs paši vakar selgā redzējām? Un kā gan tas gadījās, ka vējš ietrieca bultu jūsu rokā, draugs tirgotāj? Un kāpēc jūs abi tikāt atstāti uz grimstošās kara- velas, kad marķīzs ar saviem ļaudīm to pameta?

—   Jūs uzdodat pulka jautājumu, svētais tēv! Pīter, piepildi viņa svētības kausu! Viņš domā, ka mūždien -ir gavēnis, un nemaz ne­dzer. Uz jūsu veselību, tēvs! Lieliski, kauss rāda dibenu! Pīter, piepildi to no jauna un pasniedz man pudeli. Tagad es jums pa­stāstīšu par kuģa bojā eju. — Un Kastels ņēmās gari un plaši klāstīt par vējiem un burām, par klintīm un nolauztiem mastiem, un angļu kuģi, kas mēģinājis palīdzēt spāniešu karavelai, un tā tālāk, un tā joprojām, kamēr beidzot garīdznieks, kura kausu Pīters steidzās piepildīt, tiklīdz viņš pavērsa galvu sānis, atkrita krēslā aizmidzis.

—   Nu, — Pīters pāri galdam angliski čukstēja Kastelam, — šķiet, mēs varam mierīgi iet gulēt, jo esam daudz uzzinājuši no šā svētp spiega, kas viņš, manuprāt, ir, bet paši turējuši mēli aiz zobiem.

Klusītiņām viņi aizmanījās uz savu istabu un, iedzēruši daktera

atstātās zāles, noskaitīja vakara lūgšanu katrs savam dievam, tad aizslēdza durvis un apgūlās, lai atpūstos, cik nu labi to ļāva ievai­nojumi un sūrās raizes.

XIII nodaļa piedzīvojumi mājvietā

Pīters gulēja slikti, jo, par spīti bārddziņa zālēm, viņa ievaino­jumi gauži sāpēja. Miera nedeva arī doma, ka Margareta ir pār­liecināta par viņa un tēva nāvi un viņas sirds lūst žēlabās. Tiklīdz Pīters ieslīga snaudā, acu priekšā nostājās raudošā Margareta un viņš dzirdēja, kā tā šņukst un murmina viņa vārdu. Kad caur aiz­restotajiem logiem iespraucās pirmā gaismiņa, Pīters piecēlās un pamodināja Kastelu, jo viņi viens bez otra palīdzības nespēja ap­ģērbties. Tad abi klusu sēdēja un gaidīja, kamēr izdzirdēja pa­galmā cilvēku balsis un dzīvnieku mīņāšanos. Nopratuši, ka iera- , dies bārddzinis ar mūļiem, viņi atslēdza savas durvis un pierunāja priekšnamā sastapto nomiegojušos kalponi izlaist viņus laukā.