DAIĻĀ MARGARETA

Kastels un Pīters mierīgi turpināja vakariņot, jo redzēja, ka kai­miņi ēd to pašu, ko viņi, un maltītē piedalās ari saimnieks, kas bija atgriezies un, kā Pīteram šķita, bažīgi vēroja abus puišus, kuri bija dzēruši vīnu. Drīz viens no tiem piecēlās, aizgāja pie sola istabas otrā malā, nolikās uz tā garšļaukus un kļuva pavisam kluss, bet viņu vienacainais pavadonis izstiepa rokas, saguma uz priekšu, tā ka galva noslīga uz tukša šķīvja, un palika nemaņā guļam. Saim­nieks pietrūkās kājās un brīdi stāvēja, nezinādams, ko darīt. Kas­tels piecēlās no galda un sacīja, ka nabaga jaunekli pēc ilgā jājiena acīmredzot pārmācis miegs un ka arī viņi jūtoties noguruši, tādēļ gribētu doties pie miera. Vai saimnieks nebūtu tik laipns un neaiz­vestu viņus uz naktsguļai paredzēto istabu?

Krodzinieks tūlīt sarosījās — bija skaidrs, ka viņš grib ātrāk tikt vaļā no Kastela un Pītera, jo pārējie vīri, acis iepletuši, blenza uz abiem gulošajiem un sačukstējās savā starpā.

—  Lūdzu, šeit, senjori, — viņš sacīja un, paņēmis rokā lampu, devās uz pla-tām stalažu kāpnēm, kas atradās istabas galā. Uzkāpis pa tām, viņš pacēla lūku un aicināja Kastelu un Pīteru sekot. Kas­tels tūlīt rāpās augšā, bet Pīters kāpņu galā vēl pagriezās pret pa­licējiem, kas noraudzījās viņiem pakaļ, pateica tiem arlabunakti un šai brīdī it kā neviļus pa pusei izvilka savu zobenu no maksts. Tad arī viņš devās augšā pa kāpnēm uz bēniņiem.

Tā bija kaila, nemīlīga telpa. Tajā atradās tikai divi krēsli un divas neaptēsta koka gultas bez galvgaļiem, patiesību sakot, vien­kārši lāvas, kas stāvēja pēdas trīs atstatu viena no otras pie dēļu starpsienas, kura laikam atdalīja šo istabu no kāda cita bēniņu skabūža. Ārsienā tieši zem jumta ģēveles bija ar maisu aizklāts caurums, kas kalpoja loga vietā.

—   Mēs esam nabaga ļaudis, — teica saimnieks, kad viņi aplū­koja nožēlojamo būceni, — bet ne viens vien liels vīrs ir te mierīgi pārgulējis, un arī jūs varat būt bez bažām.

—  Būs jau labi, — Kastels atteica, — bet, draugs, pasakiet sa­viem kalpiem, lai neaizslēdz stalli, jo mēs dosimies ceļā līdz ar gaismiņu, un, lūdzu, atstājiet mums šo lampu.

—  Tā man pašam vajadzīga, — krodzinieks īgni norūca, jau no­licis kāju uz pirmā pakāpiena.

Pīters pielēca viņam klāt un, ar vienu roku satvēris viņa plauk­stas locītavu, ar otru sagrāba lampu. Krodzinieks izmeta lāstu un sāka gramstīties ap jostu laikam pēc dunča, bet Pīters no visa spēka sagrieza viņa locītavu tik sāpīgi, ka sakrampētie pirksti at­laidās un lampa palika Pītera rokā. Virs nikni ķēra pēc lampas, pazaudēja līdzsvaru un, noripojis lejā pa kāpnēm, smagi nogāzās uz grīdas.

Kastels un Pīters noskatījās viņam pakaļ un jutās atviegloti, redzot, ka tas atkal pieraušas kājās. Tad krodzinieks sāka viņus lamāt, dūri kratīdams un zvērēdams atriebties. Pīters aiztaisīja lūku. Tā bija sametusies, tā ka viens stūris nepiegula grīdai, un ari aizšaujamā bulta bija noņemta, palikušas tikai skavas, kurās tā turējusies. Pīters paraudzījās apkārt pēc kāda koka, ko iebāzt ska­vās bultas vietā, taču nekā-neatrada. Tad viņš atcerējās kabatā no­glabāto virves galu, ko bija izmantojis, lai piesietu savu seglu somu. Viņš izvilka to cauri abām skavām un nostiprināja, tā ka lūku varēja pacelt virs grīdas tikai pāris collu.

Iedomājies, ka to var izdarīt un pa spraugu ar dunci virvi pār­griezt, Pīters paņēma vienu no krēsliem un novietoja tā, ka divas krēsla kājas atradās uz lūkas malas un otras divas uz grīdas dē­ļiem. Tad viņš sacīja Kastelam:

—   Mēs esam lamatās noķerti putni, taču, lai apgrieztu mums kaklus, viņiem vispirms jātiek iekšā būrī. Tas vīns bija saindēts, un viņi, ja vien varēs, noslepkavos mūs naudas dēļ… vai arī tādēļ, ka pavadonis ir licis to darīt. Mums šonakt labāk jāpaliek nomodā.

—   Tā šķiet gan, — Kastels bažīgi atteica. — Paklau, viņi tur lejā sarunājas.

Apakšā tiešām bija dzirdamas balsis, it kā viņi par kaut ko ap­spriestos, bet pēc brīža tās noklusa. Kad viss kļuva kluss, Kastels un Pīters pārmeklēja bēniņus, taču nekā aizdomīga neatrada. Pīters apskatīja loga caurumu un, tā kā tas bija pietiekami liels, lai cil­vēks varētu izlīst pa to, mēģināja aizvilkt vienu no gultām zem tā, domādams, ka gadījumā, ja zaglis mēģinātu iekļūt pa logu, viņš nonāktu tieši rokās tam, kurš tur gulētu. Taču gultas bija pieskrū­vētas pie grīdas un neizkustināmas. Tā kā neko vairāk iesākt neva­rēja, viņi apsēdās uz gultām ar kailiem zobeniem rokā un gaidīja — gaidīja ilgi, taču nekas nenotika.

Beidzot lampa, kuras liesma jau labu bridi vairs tikai vāri plaik­snījās, nodzisa — bija izbeigusies eļļa, un viņus apņēma tumsa, ko mazlietiņ kliedēja gaišums no loga cauruma, jo virs tā pienagloto maisu viņi bija norāvuši.

Pēc brīža viņi izdzirdēja zirga pakavu klaboņu. Lejā atvērās un aizcirtās durvis, pēc tam atskanēja balsis, starp kurām Pīters tagad saklausīja kādu jaunu, kas šķita pazīstama.

—   Skaidrs, — viņš čukstēja Kastelam. — Tas ir tēvs Enrike. Mūsu nesenais mājastēvs ieradies paskatīties, kā klājas viņa viesiem.