DAIĻĀ MARGARETA

Pēc kādas pusstundas uzlēca mēness, iemezdams bēniņos gais­mas staru, un viņi atkal izdzirdēja pakavu dipu. Piegājis pie loga, Pīters palūkojās ārā un ieraudzīja staltu zirgu, ko mājvietas saim­nieks turēja aiz pavadas. Tad pienāca kāds vīrs un uzkāpa seglos. Saimnieks viņam kaut ko sacīja, un viņš pacēla seju pret bēniņu logu. Pīters pazina tēvu Enriki.

Abi vēl brīdi sačukstējās, tad garīdznieks latīņu valodā svētīja krodzinieku un aizjāja. Mājas durvis atkal aizcirtās.

—  Viņš steidzas uz Granadu pavēstīt savam kungam Moreljam, ka mēs esam ceļā uz turieni, — sacīja Kastels, kad viņi atkal ap­sēdās uz gultām.

—  Varbūt pavēstīt, ka mēs nekad tur neieradīsimies. Taču mēs šim Moreljam vēl parādīsim! — Pīters atteica.

Bija jau dziļa nakts, un Kastels, kas jutās ļoti noguris, atslīga pret pagalvi un sāka snaust. Piepeši krēsls, kas bija nolikts uz lū­kas, ar blīkšķi apgāzās. Kastels uztrūkās un jautāja, kas tas par troksni.

—  Tikai žurka, — Pīters atbildēja, negribēdams teikt viņam pa­tiesību — proti, ka zagļi vai slepkavas mēģinājuši atvērt lūku.

Tad Pīters aizlīda līdz lūkai, sataustīja virvi un, pārliecinājies, ka tā nav pārgriezta, nolika krēslu vecajā vietā. Pēc tam viņš at­griezās pie gultas un nolikās tajā it kā uz gulēšanu, taču miegs viņam nebija ne prātā. Kastelu gan atkal bija pārmācis nogurums, viņš otrā gultā saldi krāca.

Ilgu laiku nekas vairāk nenotika, tikai vienreiz mēness staru aiz­sedza melna ēna un Pīteram likās, it kā viņš būtu redzējis logā pavīdam kādu seju. Tā momentā atkal nozuda un vairāk neparādī­jās. Bet tad viņš aiz dēļu starpsienas saklausīja apslāpētus trok­šņus — aizturētu elpošanu, basu kāju dipoņu, pēc tam skrapstoņu un klusu skrubināšanos, it kā peles zobi grauztos kokā, un pēkšņi — tieši tai vietā, kur krita mēness stars, — cauri sienai izspraucas asinskārīgs duncis un kaila roka.

Vienu sekundi duncis zvārojās virs gulošā Kastela krūtīm gluži kā dzīvs radījums, kas meklē vietu, kur dot nāvīgo triecienu. Tikai vienu sekundi, jo nākamajā Pīters jau bija pielēcis kājās un ar savu zobenu, kas, izvilkts no maksts, gulēja tam līdzās kaujas gatavībā, nocirtis šo roku virs elkoņa, tieši līdz ar sienu.

—  Kas tas? — Kastels pusmiegā jautāja, sajutis, ka viņam kaut kas uzkrīt virsu.

—   Čūska, — atbildēja Pīters, — indīga čūska. Atveriet acis un paskatieties!

Kastels, uzslējies pussēdus, klusēdams blenza uz šausmīgo roku, kura vēl arvien bija sažņaugts duncis, bet aiz sienas atskanēja apspiests vaids, un tad kāds smagiem soļiem aizsteberēja projām.

—  Mums jātaisās, ka tiekam laukā no šejienes, — Pīters sacīja, — ja negribam te palikt uz visiem laikiem. Sis zellis drīz atgriezī­sies, lai sameklētu savu roku.

—   Kā mēs varam tikt laukā? — Kastels vaicaja.

—   Šķiet, ir tikai viens ceļš un ne no vieglajiem — caur logu un pāri sētai, — Pīters atbildēja. — Ahā! Tur viņi nāk. Es jau tā do­māju. — Bija dzirdams, ka pa kāpnēm rāpjas augšup cilvēki.

Pīters ar Kastelu pieskrēja pie loga un palūkojas ara. Šķita, ka tur lejā neviena nav, un attālums līdz zemei nepārsniedza divpa­dsmit pēdu. Pīters palīdzēja Kastelam izlīst, cieši satvēra viņa ve­selo roku ar savām abām, nolaida viņu lejup gar sienu, cik talu varēja, un tad ļāva krist. Kastels novēlās zeme, bet nesasitas un

tūlīt pierausās kājās. Pīters jau dzīrās viņam sekot, kad izdzir­dēja atkal apgāžamies krēslu un atskatījies ieraudzīja, ka lūka pa­ceļas un ar blīkšķi atvāžas. Viņi bija pārgriezuši virvi!

Blāvajā gaismā iznira vīrieša stāvs ar dunci rokā, aiz viņa pa­rādījās otra vīrieša galva. Bija par vēlu glābties caur logu. Ja Pīters mēģinātu to darīt, viņš dabūtu dūrienu mugurā. Sagrābis zo­benu ar abām rokām, viņš metās pretī vīrietim un atvēzējies spēcīgi blieza pa tumšo stāvu. Cirtiens trāpīja, jo vīrs bez skaņas nogāzās zemē un palika nekustīgi guļam. Nu arī otrais jau bija uzsvempies ar ceļgalu uz grīdas malas. Nākamajā acumirklī viņš, Pītera zo­bena caururbts, atmuguriski novēlās uz galvām pārējiem, kas tam sekoja, ar savu svaru nogāzdams kāpnes, tā ka viņi visi nokūleņoja lejā cits citam virsū, izņemot vienu, kurš palika karājamies, ar ro­kām ieķēries lūkas malā. Pīters sparīgi aizcirta lūku, un tas iebļau­damies palaida rokas vaļā. Tad, neatrazdams cita piemērota sma­guma, Pīters uzvilka nogalinātā vīrieša līķi uz lūkas un atstāja to tur.

Nu viņš metās pie loga, pa ceļam noglabādams zobenu makstī, izlīda laukā, iekārās ar rokām palodā un laimīgi nolēca zemē, jo bija ļoti veikls puisis un aiz uzbudinājuma nemaz vairs nejuta ievainojumu galvā un plecā.

—   Kurp tagad? — jautāja Kastels, kad Pīters aizelsies nostājās viņam blakus.

—   Uz stalli pēc mūļiem! Nē, tas neder! Mums nepietiks laika tos apseglot, un vārti ir aizslēgti. Pāri sētai, mums mudīgi jātiek pāri sētai! Pēc brīža tie nelieši būs klāt!