DAIĻĀ MARGARETA

Beidzot, pēc ilga jājiena pret kalnu, viņi nonāca pie pils, kuras fasāde bija pavērsta pret milzīgu sarkana mūra cietoksni, kas šķita »paceļamies pāri visai pilsētai. Kā Pīters vēlāk uzzināja, tā bija Alambra. No pils to šķīra ieleja. Pils bija grandioza celtne, izvie­tota gar kvadrātveida laukuma trim malām un plašu dārzu ieskauta, kuros pret dzidrajām debesīm tiecās slaidu ciprešu galotnes. Viņi jāja cauri dārziem un daždažādiem vārtiem, līdz nonāca pagalmā, kur tiem pretī ar lāpām rokās izskrēja kalpotāji. Kāds palīdzēja Pīteram nokāpt no zirga, kāda atbalstīts, viņš uzgāja pa marmora pakāpieniem, kam līdzās čaloja strūklaka, un nokļuva lielā, vēsā telpā ar izrotātiem griestiem. Vairāk nekā Pīters neatcerējās.

Pagāja laiks, ilgs, ilgs laiks — gandrīz vesels mēnesis, iekams Pīters atkal skaidrām acīm ieraudzīja pasauli. Nevarētu teikt, ka viņš visu šo laiku būtu pavadījis pilnīgā nemaņā, jo brīžiem viņš bjja apjautis, ka atrodas tai pašā lielajā, vēsajā telpā, un manījis tuvumā cilvēkus, visbiežāk kādu skaistu, graciozu sievieti ar tum­šām acīm un balta galvas auta ieskautu seju. Tā laikam bija viņa kopēja. Dažreiz Pīteram šķita, ka tā ir Margareta, taču viņš zināja, ka tas nevar būt, jo šī sieviete bija citāda. Viņš arī atcerējās, ka vienu vai divas reizes redzējis augstprātīgo, skaisto Moreljas seju noliecamies pār sevi, it kā tas ieinteresēts vērotu, vai slimnieks iz­

dzīvos vai ne, un tad mēģinājis piecelties, lai cīnītos ar marķīzu, bet šās sievietes maigās, baltās, taču brīnumaini spēcīgās rokas viņu bija noguldījušas atpakaļ gultā.

Tagad, kad Pīters beidzot pilnīgi pamodās, viņš redzēja šo sie­vieti sēžam netālu no sevis. Uz viņas sejas no augšas krita pa kādu logu iespraucies saules stars, viņa sēdējaj atbalstījusi elkoni pret ceļgalu un zodu atspiedusi plaukstā, un raudzījās Pīterā ar liegu, domīgu skatienu. Tā viņa izskatās ļoti daiļa, — Pīters nodomāja un tad ierunājās savā neveiklajā spāņu valodā, jo nez kāpēc zināja, ka šī sieviete angliski nesapratīs.

—   Jūs neesat Margareta, — viņš sacīja.

Vienā acumirklī no sievietes maigajām acīm pagaisa sapņainā izteiksme, viņa sarosījās, piecēlās un pienāca pie gultas. Viņai bija ļoti graciozs augums, kas ejot līgani šūpojās.

—   Nē, nē, — sieviete teica, noliekdamās pār Pīteru un ar slai­dajiem pirkstiem pieskardamās viņa pierei. — Mani sauc Inesa. Jūs vēl arvien murgojat, senjor.

—   Kāda Inesa? — Pīters vaicāja.

—   Tikai Inesa, — viņa atbildēja. — Inesa, sieviete, kas dzīvo Granadā, viss pārējais ir aizmirsts. Slimnieku kopēja Ineša, senjor.

—   Bet kur ir Margareta, angliete Margareta?

Šķita, ka pār sievietes seju nolaižas noslēpumainības plīvurs, un, kad viņa atbildēja, tās balss skanēja citādi, neīsti, vismaz Pīters ar saviem drudža uguns saasinātajiem jutekļiem to tā uz­tvēra.

—   Es nezinu nekādu anglieti Margaretu. Vai jūs mīlat viņu — šo Margaretu?

—   Jā, — Pīters atbildēja. — Viņu man nolaupīja. Es esmu seko­jis viņai tāltālu un daudz izcietis. Vai viņa ir dzīva vai mirusi?

—   Es jums jau teicu, senjor, ka nekā nezinu, — sievietes balss atkal skanēja neviltoti, — vienīgi no jūsu murgošanas slimības laikā esmu nopratusi, ka jūs kādu mīlat.

Pīters uz brīdi iegrima domās, tad sāka atcerēties un atkal vaicāja:

—   Kur ir Kastels?

—   Kastels? Tas jūsu ceļabiedrs, vīrietis ar ievainotu roku, kurš izskatījās pēc ebreja? Es nezinu, kur viņš ir. Varbūt citā pilsētas daļā. Domāju, ka viņu aizsūtīja pie viņa draugiem. Nejautājiet man tādas lietas, es taču esmu tikai jūsu kopēja. Jūs bijāt ļoti slims, senjor! Paraugieties! — Viņa pasniedza Pīteram mazu pulēta sud­raba spoguli, tad, redzēdama, ka viņš ir par vārgu, lai to paņemtu, pati paturēja spoguli viņam priekšā.

Pīters ieraudzīja savu seju un novaidējās, jo, izņemot sārto rētu uz vaiga, tā bija dzeltenbalta kā ziloņkauls un briesmīgi izģindusi.

—        Esmu laimīgs, ka Margareta mani tādu neredz, — viņš sacīja, pūlēdamies pasmaidīt. — Ar bārdu arī noaudzis un kādu vēl! Cie­nījamā, kā jūs varējāt kopt šādu riebekli?

—       Jūs man nelikāties riebīgs, — viņa maigi atbildēja. — Bez tam tas ir mans darbs. Bet jūs nedrīkstat runāt, jums jāatpūšas. Izdzeriet šo un paguliet, — Ineša pasniedza viņam sudraba pialu ar buljonu. Pīters tīri labprāt to izdzēra un atkal aizmiga.

Pēc dažām dienām, kad Pīters jau jutās krietni vien spirgtāks, skaistā kopēja ienāca un nosēdās līdzās gultai; viņas maigās austrumnieces acis pauda līdzjūtību.

—        Kas ir, Inesa? — Pīters vaicāja, ievērojis viņas pārvērtušos seju.

—        Senjor Pedro, toreiz, kad jūs pamodāties no savas ilgās ne­maņas, jūs jautājāt man par kādu Margaretu. Redziet, es ievācu ziņas par šo donju Margaretu un nevaru nekā laba jums par viņu pavēstīt.

Pīters sakoda zobus un izdvesa:

—   Turpiniet, pasakiet man visļaunāko!

—   Šī Margareta ceļoja kopā ar marķīzu Morelju, vai ne?

—   Viņš to nolaupīja, — atbildēja Pīters.