DAIĻĀ MARGARETA

—   Es domāju, — Pīters vēsi atteica, jo smieklīgā situācija viņu kaitināja, — ka man šāda praktizēšanās ir mazliet bīstama. Varu jums apnikt pirms laika. Es savu laimi izbaudīšu, kad būsim dārzā.

—   Tā jau es domāju, — Inesa sacīja, — bet pielūkojiet, jums sava loma jānotēlo labi, citādi būs jācieš man, kas jūsu dēļ tik daudz darījusi.

—   Droši vien tad ciest nāksies ari man, — viņš nomurmināja, taču pietiekami skaļi, lai Inesa dzirdētu.

—   Nē, draugs Pedro, — viņa sacīja, pagriezdamās pret Pīteru. — šāda veida spēlē allaž cieš sieviete. Viņa par to maksā, bet vīrietis aizlaižas projām un sāk jaunu spēli. — Un, vairāk nebildusi ne vārda, Inesa atvēra durvis, kas nebija ne aizslēgtas, ne apsargātas.

Aiz durvīm bija daži pakāpieni, un lejā pletās brīnišķīgs dārzs. Tajā auga augstas, torņveidīgas cipreses, apelsīnu koki un ziedoši krūmi, kas piepildīja maigo dienvidu gaisu ar smaržām. Lēzenos strūklaku baseinos no marmora lauvu mutēm šļācās ūdens. Sur tur bija ierīkotas lapenes ar akmens soliem un uz tiem nolikti mīksti, daudzkrāsaini spilveni. Tas bija īsti austrumniecisks stū­rītis baudām un sapņiem, kādu Pīters nekad agrāk, pirms šai tvei­cīgajā novakarē te ienāca, nebija redzējis. Tik daudzas nedējas, kamēr gulēja slims, viņš nebija redzējis arī debesis un puķes. Dārzs bija pilnīgi noslēgts no ārpasaules, to apjoza augsts mūris, tikai vienā vietā tam pāri starp divu staltu ciprešu galotnēm slējās no sarkaniem akmeņiem būvēts tornis bez logiem.

— Tas ir harēma dārzs, — čukstēja Inesa, — kur ne viena vien _ izkrāsota favorīte ir lidinājusies īsas vasaras laimes stundas, līdz pienāca ziema un taurenītis bija pagalam. — To teikdama, viņa nolaida plīvuru pār seju un devās lejup pa pakāpieniem.

XV nodaļa pīters tēlo lomu

—   Pagaidiet! — sacīja Pīters, vilcinādamies portāla ēnā. — Man netīk šī spēle, Ineša, un es nesaprotu, kam tā vajadzīga. Kāpēc jūs nevarat pateikt savu sakāmo šeit?

—   Vai jūs esat prātu zaudējis? — Inesa gandrīz nikni atbildēja caur plīvuru. — Vai jūs domājat, ka man tas sagādā prieku — mīlināties ar saltu akmeni vīrieša izskatā, pret kuru man nav ne­kādu jūtu . . . vienīgi draudzība? — viņa aši piemetināja. — Ticiet man, senjor Pīter, ja jūs man nepaklausīsiet, tad nekad neuzzinā­siet, ko es jums gribu teikt, jo tiks nolemts, ka neesmu izpildījusi savu uzdevumu, un pēc dažām minūtēm es nozudīšu jūsu acīm uz visiem laikiem, varbūt pat zaudēšu dzīvību. Bet jums jau tas neko nenozīmē… Izšķirieties ātri, es nevaru ilgi tā šeit stāvēt.

—   Es paklausīšu jums, lai dievs man piedod! — Pīters izmisis atbildēja no portāla puskrēslas. — Bet vai man patiešām …

—   Jā, jums tas jādara! — Inesa sparīgi atteica. — Dažam la­bam tas nemaz neliktos tik grūts pārbaudījums.

Tad viņa kautri pacēla plīvura stūrīti un, lūkodamās no tā apak­šas, maigā, dzidrā balsī iesaucās:

—   Ak, piedodiet man, dārgais draugs! Es aizmirsu, ka jūs vēl esat ļoti vārgs un nespējat tikt man līdz. Lūdzu, atbalstieties pret mani! Es gan esmu trausla, taču varu būt noderīga. — Un viņa uzskrēja augšā pa pakāpieniem, lai jau pēc mirkļa atkal parādī­tos kopā ar Pīteru, kura roka atbalstījās uz viņas pleca.

—   Esiet uzmanīgs, — viņa sacīja, — šie pakāpieni ir tik sli­deni. — Pīters, kura bālā seja piepeši bija pietvīkusi, piekrītoši kaut ko nomurmināja. — Nebaidieties, — Ineša saldā balstiņā turpināja, — šis ir slepenais dārzs, kur neviens nevar noklausīties mīlētāju maigos vārdus un redzēt viņu apskāvienus, pat visgreiz­sirdīgākā sieviete ne. Tieši tādēļ senos laikos to dēvēja par sultāna sievu valstību. Tur dārza otrā malā ir baseini, kur viņas vasarā peldējās. Jūs baidāties no spiegiem? O, jā, pilī viņu ir daudz, bet raudzīties uz šo pusi pat harēma sargam vienmēr ir nozīmējis nāvi. šeit nav nekādu liecinieku, vienīgi puķes un putni.

Viņi nonāca pie galvenā celiņa un lēnām sāka iet pa to. Pītera roka vēl arvien gulēja uz Inesas pleca, viņa savu balto roku bija aplikusi pavadonim ap vidu un raudzījās viņam acīs. •

—   Noliecieties zemāk pār mani, — Inesa čukstēja, — jo jums ir tāda seja kā koka svētajam. — Pīters noliecās. — Tagad klau­sieties, — viņa turpināja. — Jūsu mīļotā ir dzīva un vesela. No­skūpstiet mani, šī ziņa ir to vērts. Aizveriet acis un iedomājieties, ka es esmu viņa.

Pīters atkal paklausīja un daudz labprātāk, nekā varēja sa­gaidīt.

—   Viņa ir gūstekne šai pašā pilī, — Inesa turpināja, — un mar­ķīzs, kas neprātīgi viņā iemīlējies, jebkuriem līdzekļiem — godī­giem vai nekrietniem — grib panākt, lai viņa kļūtu par tā sievu.

—   Lai viņš ir nolādēts! — iesaucās Pīters un atkal apskāva Inešu.

—   Vēl pirms dažām dienām viņa domāja, ka jūs esat miris, bet tagad zina, ka esat dzīvs un atveseļojaties. Kastels, viņas tēvs, kas arī bija ieslodzīts, ir izbēdzis un slēpjas pie saviem draugiem. Pat Morelja nevar viņu atrast un domā, ka viņš atstājis Granadu. Bet viņš ir tēpat, un ar zelta palīdzību viņam ir izdevies sazinā­ties ar savu meitu.