Inesa apstājās un savukārt ļoti maigi apskāva Pīteru. Tad viņi pagāja zem kokiem un drīz vien nonāca pie marmora baseiniem, kur, kā stāstīja, vasarās peldējušās sultāna sievas. Sī pils senāk bija piederējusi Granadas karaļiem, kas tagad dzīvoja Alambrā. Seit Inesa apsēdās uz sola un atraisīja apģērbu pie kakla, jo vakars bija ļoti tveicīgs.
— Ko jūs darat? — Pīters bažīgi vaicāja, satraucies nelabas nojautās.
— Atvēsinos, — viņa atbildēja. — Jūsu roka bija silta, un mēs varam pasēdēt šeit kādu brītiņu.
— Labi, turpiniet savu stāstu, — Pīters sacīja.
— Tas ir gandrīz galā, mans draugs. Vēl tikai piebildīšu: ja jūs vēlaties nosūtīt viņai kādu ziņu, varbūt es spēšu jums palīdzēt.
— Jūs esat eņģelis! — viņš iesaucās.
— Arī tā mēdz apzīmēt sūtni, vai ne? Turpiniet!
— Pasakiet Margaretai: ja viņa kaut ko uzzina par šo mūsu pastaigu, lai netic.
— āai jautājumā viņai var būt pašai savs viedoklis, — Inesa atturīgi atbildēja. — Zinu, kāds būtu manējais, ja es būtu viņas, vietā. Taču nezaudējiet velti laiku, mums drīz atkal jāsāk staigāt.
Pīters jautājoši pavērās viņā, nespēdams aptvert, kas slēpjas aiz šās spēles. Ineša acīmredzot saprata viņa skatienu un klusi,, nopietni sacīja:
— Jūs brīnāties, ko tas viss nozīmē un kāpēc es tā rīkojos. Es. pateikšu jums, senjor, un jūs varat man ticēt vai neticēt. Varbūt jūs domājat, ka esmu jūsos iemīlējusies. Tas nebūtu nekāds brīnums, vai ne? Senajās pasakās allaž tā notiek — dāma kopj ievainoto kristiešu bruņinieku, iemīl viņu un tā tālāk.
— Man tas ne prātā nav nācis. Es neesmu tik iedomīgs.
— Es to zinu, senjor. Jūs esat pārāk labs cilvēks, lai būtu iedomīgs. Un es tā rīkojos nevis aiz mīlas pret jums vai kādu citu, bet aiz naida … Jā, aiz naida pret Morelju, — sažņaugdama savu mazo roku dūrē, Inesa caur zobiem izdvesa.
— Es zinu, kas ir naids, — sacīja Pīters. — Bet… bet ko viņš ir nodarījis jums?
— Nejautājiet man, senjor! Pietiek ar to, ka kādreiz es viņu mīlēju. Nekrietnais tēvs Enrike pārdeva mani viņam — ak, tas bija sen! —, un Morelja mani pazudināja, padarīja par to, kas es. esmu tagad. Es dzemdēju viņa bērnu, un … tas ir miris. Ak svētā dievmāte, mans puisītis ir miris, un kopš tā laika es esmu atstumtā un verdzene … jā, senjor, šeit Granadā ir arī vergi… atkarīga no Moreljas, maizes kumosa dēļ spiesta paklausīt viņa pavēlēm un apkalpot citas viņa mīļākās … es, kādreizējā favorīte, kas viņam apnikusi… Un šodien … Kāpēc gan lai es jums to stāstu? Jā, viņš ir novedis mani tik tālu, ka man jāskūpsta dārzā svešinieks, kas to nemaz nevēlas. — Un viņa skaļi iešņukstējās,
— Nabaga bērns! Nabaga bērns! — Pīters iesaucās, maigi glāstīdams viņas roku ar saviem slaidajiem pirkstiem. — No šā brīža man ir vēl viens rēķins Moreljam, un es viņam likšu samaksāt arī to.
— Jūs to darīsiet? — Inesa strauji vaicāja. — Ak, ja tā, esmu gatava jūsu labā mirt, jo dzīvoju vairs tikai tādēļ, lai atriebtos Moreljam. Un mana pirmā atriebība būs atņemt viņam jūsu cēlo iemīļoto, kuru viņš nolaupījis un mīl līdz neprātam, tāpēc ka viņa ir pirmā sieviete, kas tam pretojas, bet marķīzs taču uzskata sevi par neatvairāmu.
— Vai jums ir kāds plāns? — Pīters jautāja.
— Pagaidām vēl nav. Tas būs ļoti grūti. Es lieku uz spēles savu dzīvību, jo, ja Moreljam rastos aizdomas, ka esmu viņu nodevusi, viņš mani nogalinātu kā žurku un neturētu, sevi par ļaundari. Granadā tas netiek uzskatīts par grēku, senjor, un neviens par to neprasa norēķinus — it sevišķi, ja upuris ir sieviete no slepkavas mājas ļaudīm. Es jums jau sacīju: ja es būtu atteikusies no šīs spēles šovakar, Morelja tā vai citādi būtu no manis atbrīvojies un norīkojis manā vietā citu. Nē, pagaidām man vēl nav nekāda plāna, bet es esmu tā, ar kuras starpniecību senjors Kastels sazinās ar savu meitu. Es viņu atkal satikšu, satikšu arī donju Margaretu, un mēs kaut ko izgudrosim. Nē, nepateicieties man! Senjors Kastels maksā par maniem pakalpojumiem, un es ar prieku pieņemu viņa naudu, jo ceru kādreiz tikt laukā no šīs elles, un tad tā man noderēs. Tomēr ne par kādu naudu es neuzņemtos šādu risku, kaut arī patiesībā man ir vienalga, vai es dzīvoju vai eju bojā. Senjor, negribu jums slēpt — donja Margareta uzzinās par šo mūsu pastaigu, taču es viņai visu paskaidrošu.
— Lūdzama, dariet to! — Pīters nopietni sacīja. — Izstāstiet viņai patiesību!