DAIĻĀ MARGARETA

—       Ak vai, var jau būt, bet šeit Spānijā un jo sevišķi pie mums Granadā tas nepasargā no negoda sievieti, par kuru zināms, ka tā ceļojusi kopā ar marķīzu Morelju.

—       Jo ļaunāk marķīzam Moreljam, kad es atkal viņu sastapšu,— Pīters bargi noteica. — Ko jūs varat man pastāstīt, Inesa?

Viņa paraudzījās Pītera drūmajā, kārnajā sejā ar interesi un, kā viņam šķita, bez nepatikas.

—       Mana vēsts, kā jau teicu, ir bēdīga. Sī senjora nesen atrasta beigta marķīza pils augstākā torņa pakājē, bet neviens nezina, vai viņa pati nokritusi vai nogrūsta.

Pīteram aizcirtās elpa. Kādu brīdi klusējis, viņš vaicāja:

—   Vai jūs redzējāt viņu mirušu?

—   Nē, senjor, bet citi redzēja.

—        Un lika jums pateikt man? Ineša, es tam neticu. Ja donja Margareta, mana līgava, būtu mirusi, es to zinātu, bet mana sirds saka, ka viņa ir dzīva.

—       Jums ir liela ticība, senjor, — atteica Ineša, nespēdama ap­slēpt apbrīna pieskaņu balsī, bet iebilst nekā neiebilda.

—       Jā, man ir ticība, — Pīters sacīja. — Nekā cita man vairs nav, un līdz šim tā ir bijusi labs balsts.

Pīters vairāk nerunāja par šo tematu, tikai pēc brītiņa jautāja:

—   Pasakiet, kur es atrodos?

—   Cietumā, senjor.

—       Oho, cietumā ar skaistu sievieti par cietumsargu un citām skaistām sievietēm… — Pīters norādīja uz daiļu meiču, kas bija kaut ko ienesusi istabā, — par kalponēm. Un arī pats cietums ir ļoti smalks, — viņš pameta acis uz marmoru, arkām un krāšņajiem griezumiem, kas bija visapkārt.

—       Ārā pie durvīm ir vīrieši, nevis sievietes, — Ineša smaidī­dama atbildēja.

—        Domājams gan. Un gūstekņus var saistīt arī ar zīda virvēm, vai ne tā? Bet kam pieder šis cietums?

Viņa papurināja galvu.

—        Es nezinu, senjor. Droši vien mauru karalim. Jūs pats sacī­jāt, ka es esmu tikai cietumsargs.

—   Kas jums maksā?

—       Varbūt man nemaz nemaksā, senjor, varbūt es kalpoju aiz mīlestības, — Inesa uzmeta Pīteram ašu skatienu, — vai naida. — Viņas seja piepeši pārvērtās.

—   Taču ne aiz naida pret mani, es ceru, — Pīters sacīja.

—        Nē, senjor, ne aiz naida pret jums. Kādēļ lai es ienīstu jūs — cilvēku, kas ir bijis tik bezpalīdzīgs un tik laipns pret mani? — Un viņa mazliet palocīja celi pret Pīteru.

—        Patiešām — kādēļ gan? Pie tam es esmu jums pateicīgs par to, ka esat kopusi mani un atgriezusi dzīvē. Bet kāpēc tad jūs slēp­jat patiesību bezpalīdzīgam cilvēkam?

Ineša aši pārlaida acis telpai. Patlaban tajā neviena'cita nebija. Viņa noliecās pār Pīteru un čukstēja:

—       Vai jūs nekad neesat bijis spiests slēpt patiesību? Nē, es izlasu to jūsu sejā, un jūs jau neesat sieviete — grēcīga sieviete.

Kādu brīdi viņi raudzījās viens otram acīs, tad Pīters jautāja:

—   Vai donja Margareta patiešām ir mirusi?

—        Es nezinu, — Inesa atbildēja, — man tā stāstīja. — Un, it kā baidītos sevi nodot, viņa pagriezās un ātri izgāja no istabas.

Ritēja dienas, Pīters mazpamazām atveseļojās un atguva spē­kus. Bet vēl arvien viņam nebija izdevies noskaidrot, kur viņš atrodas un kāpēc ieslodzīts. Viņš zināja vienīgi to, ka tiek turēts kā cietumnieks greznā pilī vai — kas likās ticamāk, kaut gan

pārliecināties par to viņš nevarēja, jo telpas vienā pusē augstie logi bija aizmūrēti, — kādā pils spārnā. Izņemot daiļo Inešu un kādu mauru, kas vai nu bija kurls, vai nesaprata ne vārda spāniski, neviens pie viņa nenāca. Tiesa, šad tad parādījās arī citas sievie­tes, visas ļoti skaistas, bet tās bija kalpones un nedrīkstēja Pīte­ram tuvoties, tā ka viņš tās redzēja tikai pa gabalu.

Tādējādi Inesa bija Pītera vienīgais sarunu biedrs, un viņu at­tiecības kļuva visai draudzīgas, taču tikai līdz zināmai robežai, ne­soli tālāk. Iepriekš aprakstītajā dialogā Ineša bija mazlietiņ pa­cēlusi plīvuru, kas slēpa viņas īstās domas, bet pagāja krietns laiks, kamēr Pīters iemantoja viņas uzticību. Vēl ilgi Inesa tinās noslēpumainībā. Dienu pēc dienas Pīters viņu izjautāja, un dienu pēc dienas, neizrādot ne mazāko īgnumu vai nepatiku, Ineša at­vairīja viņa jautājumus. Viņi abi gluži labi zināja, ka cenšas viens otru pārspēt viltībā, taču līdz šim Inesai piederēja virsroka šai spēlē, kas viņu, kā šķita, pat uzjautrināja. Pīters mēdza ar viņu sarunāties par visu ko — par Spānijas valsti, par mauru galmu, par briesmām, kas, draud Granadai līdz ar lielā aplenkuma tuvo­šanos, un tā joprojām —, un par šiem jautājumiem Ineša sprieda ļoti saprātīgi, tā ka Pīters uzzināja daudz ko par politisko stāvokli Kastīlijā un Granadā, kā arī krietni papildināja savas spāņu va­lodas zināšanas.

Bet, kad viņš piepeši, kā mēdza to darīt atkal un atkal, pajau­tāja kaut ko par Morelju, Margaretu vai Džonu Kastelu, Inesas seja uzreiz pārvērtās un viņas lūpas noslēdzās klusēšanā.