— Senjor, — kādu dienu viņa pasmiedamās teica Pīteram, —jūs iztaujājat mani par noslēpumiem, kurus es varbūt jums atklātu, ja jūs būtu mans vīrs vai mīļākais, bet jūs taču nevarat gaidīt, lai tos jums izpauž slimnieku kopēja, likdama uz spēles savu dzīvību. Tas nenozīmē, ka es vēlētos, lai jūs kļūstat par manu vīru vai mīļāko, — viņa piemetināja, īsi, nervozi iesmiedamās.
Pīters pavērās Inesā ar savām nopietnajām acīm.
— Es zinu, ka jūs to nevēlaties, — viņš sacīja, — jo kā gan es varētu patikt tik pievilcīgai un daiļai sievietei kā jūs?
— Bet anglietei Margaretai, šķiet, jūs patīkat, — Ineša .aši atbildēja dzēlīgā balsī.
— Jūs gribējāt teikt — esmu paticis, ja jau viņa, kā jūs stāstījāt, ir mirusi, — Pīters atteica, un Ineša, aptverdama savu kļūdu, iekoda lūpā. — Bet, — viņš turpināja, — es gribu piebilst, kaut gan jums tas varbūt neko nenozīmē, ka jūs esat mani padarījusi par savu patiesu draugu.
— Draugu! — viņa iesaucās, plaši ieplezdama savas lielās acis. — Ko jūs runājat? Vai tāda sieviete kā Ineša var atrast draugu vīrietī, kas jaunāks par sešdesmit gadiem?
— Kā redzat, var, — atbildēja Pīters.
Un atkal, graciozi palocījusi celi, Ineša aizgāja, atstādama viņu neziņā.
Pēc divām dienām viņa ienāca Pītera istabā ļoti satraukta.
Es jau domāju, ka esat mani pilnīgi pametusi, un ļoti priecājos atkal jūs redzēt, jo tas kurlais maurs un šī greznā telpa man ir pagalam apnikuši. Es gribu ieelpot svaigu gaisu.
— Es to zinu, — atbildēja Inesa, 7— un esmu atnākusi, lai pavadītu jūs pastaigā pa dārzu.
To dzirdot, Pīters aiz prieka palēcās un, paķēris savu zobenu,, kas viņam nebija atņemts, apjoza to.
— Jums tas nebūs vajadzīgs, — Ineša sacīja.
— Es domāju, ka arī tajā mājvietā man zobens nebūs vajadzīgs, bet iznāca citādi, — Pīters atteica.
Ineša pasmējās, tad pagriezās, uzlika roku viņam uz pleca un ierunājās nopietnā tonī."
— Paklausieties, mans draugs, — viņa čukstēja, — jūs taču vēlaties pastaigāties svaigā gaisā un uzzināt to, kas jūs interesē, vai ne? Es gribu jums to pastāstīt, bet neuzdrīkstos runāt šeit, kur jebkuru brīdi mūs var pārsteigt spiegi, jo šīm sienām tik tiešām ir ausis. Kad mēs pastaigāsimies dārzā, jūs varbūt neuzskatīsiet to par briesmīgu mocību — aplikt roku man ap vidukli. Jums taču vēl ir vajadzīgs atbalsts.
— Tā vispār nebūs mocība, ticiet man! — Pīters atbildēja, mazliet pasmaidīdams. Galu galā viņš taču bija vīrietis, pie tam jauns, un Inesas viduklis bija tikpat jauks kā visa viņas āriene. — Bet,— Viņš piebilda, — to var pārprast.
— Tieši to jau es gribu. Nebaidieties, es pati nepārpratīšu, jo zinu, ka esmu jums pilnīgi vienaldzīga un jūs tikpat labprāt apskautu šo marmora kolonnu.
Pīters pavēra lūpas, lai iebilstu, bet Ineša neļāva viņam runāt.
— Ak, necentieties liekuļot, to jūs patiešām neprotat! — viņa ērcīgi sacīja. — Ja jums būtu nauda, jūs droši vien piedāvātu man samaksu par kopšanu, un — kas zina — varbūt es to pieņemtu! Saprotiet, jums tas jādara, jānotēlo, ka esat manī iemīlējies, citādi mēs nevaram iet dārzā pastaigāties.
Pīters vēl vilcinājās, nojauzdams kādu sazvērestību, bet Ineša noliecās uz priekšu un, lūpām gandrīz skarot viņa ausi, vēl klusāk sacīja:
— Es nevaru jums pateikt, kā, bet varbūt — es saku: varbūt — jūs dabūsiet redzēt donjas Margaretas mirstīgās atliekas un vēl kaut ko. Tātad, — pēc mirkļa viņa piebilda, rūgti iesmiedamās, — mēs staigāsim dārzā un visu laiku jūs skūpstīsiet mani, vai ne? Muļķa cilvēk! Nešaubieties vairāk, izmantojiet izdevību, tā varbūt ir pēdējā.
— Izdevību? Skūpstīt jūs? Par kādu izdevību jūs runājat?
— Gan jūs to uzzināsiet, — sacīja Ineša, paraustīdama plecus. — Nāciet!
Vēl šaubīdamies, Pīters sekoja viņai pāri lielajai telpai uz durvīm, kas atradās stūrī un bija izveidotas austrumnieciskas arkas veidā. To augšdaļā bija ierīkots novērošanas lodziņš.
Ineša atvēra šīs durvis. Aiz tām stāvēja sardzē garš maurs ar līku zobenu rokā. Ineša viņam kaut ko pateica, sargs salutēja ar zobenu un atļāva viņiem iziet uz vītņu kāpnēm, kas veda lejup. Viņi nokāpa pa tām. Apakšā bija citas durvis, pie kurām Ineša pieklauvēja četras reizes. Atšāvās bultas, pagriezās atslēgas, un melns vārtnieks atvēra durvis. Viņam aiz muguras stāvēja otrs maurs, ari ar kailu zobenu rokā. Viņi pagāja tam garām tāpat kā pirmajam sargam, nogriezās pa labi šaurā ejā, kuras galā bija daži pakāpieni, un nonāca pie trešajām durvīm. Te Inesa apstājās.
— Nu, — viņa sacīja, — sagatavojieties pārbaudījumam!
— Kādam pārbaudījumam? — jautāja Pīters, atbalstīdamies pret sienu, jo vēl arvien nejutās drošs uz kājām.
— šim, — Inesa atbildēja, norādīdama uz savu vidukli, — un šim, — ar slaiko pirkstu galiem viņa pieskārās savām sulīgajām, sārtajām lūpām.— Vai nevēlaties mazliet iepraktizēties, mans nevainīgais angļu bruņiniek, iekams mēs izejam laukā? Jūsu izskats rada bažas, ka nespēsiet pietiekami veikli un pārliecinoši notēlot savu lomu.