DAIĻĀ MARGARETA

—   Masters Pīters tevi krāpj? — iesaucās Betija un, muti ieple­tusi, blenza Margaretā. — Nē, tas nav iespējams. Es viņu pazīstu, viņš nav spējīgs tevi pievilt, jo pat acu neuzmet citai sievietei, ja to tu gribēji teikt.

—   Tu tā domā, Betij. Paklausies un spried pati. Vai atceries pēcpusdienu, kad marķīzs mūs uzaicināja aplūkot šīs pils brīnu­mus un es arī gāju, cerēdama, ka varbūt noskatīšu kādu taciņu, pa kuru mēs vēlāk varētu aizbēgt?

—   Protams, atceros, Margaret. Mēs nemaz tik bieži netiekam laukā no šā būra, lai es tādas reizes aizmirstu.

—  Tad tu atcerēsies arī, ka mēs iegājām ar augstu mūra žogu apjoztā dārzā, kur atrodas lielais tornis. Kopā ar marķīzu un šo pretīgo' garīdznieka tēvu Enriki es, domādama, ka tu mums seko, uzkāpu tornī, lai no augšas palūkotos uz apkārtni.

—   Kalpones mani nelaida, — Betija sacīja. — Tiklīdz jūs bijāt iegājuši iekšā, viņas aiztaisīja durvis un pavēlēja man gaidīt, kamēr jūs atgriezīsieties. Es par to tā saskaitos, ka gandrīz ieklupu vienai no viņām matos, jo baidījos tevi atstāt vienu kopā ar šiem diviem vīriešiem. Bet viņa, šī kaķene, izrāva dunci, un man nekāda ieroča nebija.

—   Tev jābūt piesardzīgākai, Betij, — sacīja Margareta, — lai kāda no šām pagānietēm nenodara tev ko ļaunu.

—   Nekā nebija! — atteica Betija. — Viņas baidās no manis. Pirms dažām dienām es vienu pārsteidzu klausāmies pie durvīm un nolidināju uz galvas lejā pa kāpnēm. Viņa sūdzējās marķīzam, bet šis tikai pasmējās, un tagad viņa guļ gultā ar plāksteri uz deguna. Turpini savu stāstu!

—   Mēs uzkāpām tornī, — Margareta sacīja, — un no pašas augšējās telpas skatījāmies ārā pa logiem, kas iziet uz dienvidiem pret kalniem un to līdzenumu, pār kuru mūs atveda no Motrilas. Tad garīdznieks, kas bija aizgājis pie ziemeļu sienas, kurā nav logu, un ielīdis kādā nišā, iznāca no tās ar ļaunu smīnu sejā un kaut ko pačukstēja marķīzam. Marķīzs pagriezās pret mani un sacīja: «Tēvs Enrike stāsta, ka no turienes esot redzama vēl jau­kāka aina. Nāciet, senjora, paskatieties!» Es arī gāju, jo gribēju iespējami vairāk uzzināt par pils apkārtni. Viņi ieveda mani nelielā nišā, kas izbūvēta torņa biezajā mūrī. Tās sienā ir šaujamlūkām līdzīgas spraugas, iekšpusē diezgan platas, bet uz āru pavisam šauras, tā ka, šķiet, no lejas tās starp rupjajiem mūra akmeņiem nav saskatāmas. «Sī ir tā vieta,» marķīzs sacīja, «kur senos laikos Granadas karaļi, kas allaž ir bijuši greizsirdīgi, mēdza sēdēt un novērot savas sievas slepena'jā dārzā. Stāsta, ka viens no viņiem reiz ieraudzījis savu favorīti mīlināmies ar galma astrologu un noslīcinājis tos abus marmora baseinā dārza malā. Paskatieties, tur lejā staigā pārītis, kam ne prātā nenāk, ka mēs esam viņu mī­las zvērestu liecinieki.»

—   Es tāpat aiz gara laika negribīgi palūkojos lejup, — Mar­gareta turpināja, — un ieraudzīju slaidu vīrieti mauru drānās stai­gājam apskāvušos ar kādu sievieti. Kad es jau grasījos novērsties, jo nevēlējos slepeni viņus novērot, sieviete pacēla seju, lai no­skūpstītu savu pavadoni, un es šajā sievietē pazinu skaisto Inešu, kas šad tad ir mūs te apciemojusi un, manuprāt, izspiego mūs. Drīz vien vīrietis, savukārt noskūpstījis viņu, it kā vainīgs juz­damies, paskatījās apkārt, un es ieraudzīju arī viņa seju. Es to pazinu.

—   Kas tas bija? — jautāja Betija, kuru tenkas par mīlētājiem ļoti interesēja.

—      Neviens cits kā Pīters Broums, — Margareta mierīgi atbil­dēja, bet viņas balsī jautās izmisums. — Pīters Broums, ļoti bāls pēc nesenās slimības, taču nepārprotami viņš.

—   Pie visiem svētajiem! Es nebūtu domājusi, ka viņš ir uz to spējīgs! —Betija pārsteigta izdvesa.

—   Viņi neļāva man atiet no spraugas, — Margareta stāstīja tālāk, — un piespieda noskatīties visu līdz galam. Kādu brīdi pā­rītis uzkavējās pie baseina, kur viņus paslēpa koku puduris, bet tad atkal iznāca no tā un apmetās uz marmora sola. Sieviete dzie­dāja dziesmiņas, un vīrietis, maigi piekļāvies, sēdēja viņai pie kā­jām. Tā tas turpinājās, līdz kļuva tumšs un mēs aizgājām, atstā­dami viņus turpat. Nu, — viņa iešņukstēdamās piemetināja, — ko tu tagad teiksi?

—   Es teikšu, — atbildēja Betija, — ka tas nebija masters Pīters, jo viņam nepatīk svešas dāmas un slepeni dārzi.

—   Tas bija viņš, Betij, neviens cits!

—  Tad, māsīc, viņš bija sazāļots, piedzirdīts vai apburts, nevis tas Pīters, kuru mēs pazīstam.

—   Iespējams, ka šī ļaunā sieviete ir viņu apbūrusi, bet tas nav viņam nekāds attaisnojums.

Betija uz brīdi iegrima domās. Viņa vairs nešaubījās, ka Mar­gareta patiešām redzējusi Pīteru, bet meičas sejas izteiksme lie­cināja, ka viņa šo apvainojumu neņem pārāk nopietni.

—   Nu, ja arī tā būtu, — viņa sacīja, — vīrieši, cik es viņus pazīstu, ir un paliek vīrieši. Pīters tik ilgu laiku ir bijis ieslodzīts kopā ar šo skaisto un valdzinošo koķeti, un nebija visai godīgi izspiegot viņu pa torņa spraugu. Ja viņš būtu mans iemīļotais, es par to nekā neteiktu.

—   Es nekā viņam neteikšu ne par to, ne ari par ko citu, — Margareta cieti atbildēja. — Starp mani un Pīteru Broumu visam beigas.