DAIĻĀ MARGARETA

Inesa apklusa un, rotaļādamās ar vēdekli, ko turēja rokā, vēroja abas sievietes. Kad viņas vārdi bija pārtulkoti, Margareta un Betija, šā pārdrošā un bīstamā sazvērestības plāna pārsteigtas, brīdi klusē­damas raudzījās Inesā un viena gtrā. Margareta ierunājās pirmā.

—   Tu nedrīksti to darīt, Betij, — viņa sacīja. — Kad marķīzs atklās, ka tā esi tu, viņš tevi nogalinās.

Bet Betija nemaz neklausījās Margaretā un domāja savu domu. Beidzot viņa pacēla acis un teica:

—   Māsīc, tikai aiz manas muļķības un godkāres tu iekļuvi šajā nelaimē, tādēļ es esmu tava parādniece. Vai nav tiesa? Es nebaidos no šā cilvēka, viņš baidās no manis. Un, ja nonāktu tik tālu, ka viņš grasītos mani nogalināt… lai Inesa aizlienē man savu dunci, varbūt es pirmā likšu to lietā. Bez tam … galu galā es mīlu mar­ķīzu, lai kāds nelietis viņš ir, un varbūt vēlāk mēs salabsim, kas to var zināt? Un ja arī ne… Bet pasakiet man, Inesa, vai pēc šīs zemes likumiem es būšu viņa likumīga sieva?

—   Bez šaubām, — atbildēja Inesa, — ja garīdznieks būs jūs salaulājis un marķīzs uzvilcis jums pirkstā gredzenu un nosaucis jūs par savu sievu. Pēc tam kad svētības vārdi ir teikti, tikai pats pāvests var atraisīt šīs saites, taču, lai to panāktu, būs daudz kas jāpaskaidro, un diez vai Morelja, krietns baznīcas kalps, gribēs, ka par šo notikumu uzzina Romā.

—   Tā būs krāpšana, — iejaucās Margareta, — ļoti neglīta krāpšana.

—   Bet kā viņš piekrāpa tevi un mani, vai tas nebija ne­krietni? — vaicāja Betija. —- Nē, es to darīšu, nebaidīdamās viņa dusmu, ja vien zināšu, ka tu ar Pīteru un tavs tēvs tiksiet brī­vībā.

—   Kas notiks ar Inesu? — samulsusi jautāja Margareta.

—   Viņa par sevi pati parūpēsies, — Inesa atbildēja. — Var­būt, ja viss izies labi, jūs atļausiet man aizceļot kopā ar jums. Bet tagad es vairs ilgāk te nedrīkstu palikt. Es aiziešu pie jūsu tēva, senjora Kastela, un, ja viņš šim plānam piekritīs, mēs drīz atkal tiksimies. Starp citu, donja Margareta, jūsu līgavainis bei­dzot ir gandrīz pilnīgi vesels un sūta jums savas sirds sveicienus. Un mans padoms: kad Morelja ar jums runās, uzklausiet viņu jo laipni.

Dziļi palocījusies, Inesa aizslīdēja uz durvīm, atslēdza tās un izgāja no istabas.

Stundu vēlāk vecs ebrejs musulmaņu drānās un turbānu galvā veda Inesu pa blīvi apbūvēta Granadas rajona līkumotajām, ļaužu pilnajām ieliņām. Sis ebrejs acīmredzot te bija labi pazīs­tams, jo ceļā sastaptie pravieša sekotāji nelikās izbrīnījušies par viņa parādīšanos aizplīvurotas sievietes pavadībā un daži viņu goddevīgi sveicināja.

—   Šķiet, ka šie Muhameda dēli jūs mīl, tēvs Izrael, — Inesa sacīja.

—   Jā gan, mana dārgā, — vecais vīrs atbildēja un klusu pa­ķiķināja. — Tāpēc, ka ir parādā man naudu, un es to atprasīšu, iekams sāksies lielais karš ar spāniešiem. Viņi ir gatavi ar savām bārdām noslaucīt ceļu manā priekšā, un tas būtu ļoti noderīgi mūsu drauga plāniem. Ak, tas, kam ir kronas kabatā, var uzlikt sev kroni galvā: šeit Granadā nauda spēj visu. Dodiet man gana naudas, un es nopirkšu paša mauru karaļa sievu.

—   Vai šim Kastelam tās ir daudz? — Inesa īsi jautāja.

—   Daudz makā un vēl vairāk pie parādniekiem. Viņš ir viens no bagātākajiem cilvēkiem Anglijā. Bet kāpēc tu jautā? Viņš par tevi neliksies ne zinis, jo viņu pārāk nomāc citas rūpes.

Inesa tikai rūgti iesmējās, taču neapvainojās par šiem vārdiem. Kāpēc gan? Nebija vērts.

—   Es zinu, — viņa nomurmināja, — bet tomēr ceru kaut ko nopelnīt un jautāju tāpēc, lai būtu droša, ka pietiks mums visiem.

—   Pietiks, es jau tev teicu, ka viņam naudas ir atliku likām,— vecais Izraels atbildēja, viegli pieklauvēdams pie kādām durvīm noplukušā sienā.

Tās kā uz burvja mājienu atvērās, un viņi pāri bruģētam pagalmiņam devās uz mauru stilā celtu, pussagruvušu ēku, kas at­radās tā dziļumā.

—   Mūsu draugs Kastels, šobrīd gribēdams dzīvot noslēgti, ir noīrējis pagraba stāvu, — Izraels, klusi iesmiedamies, sacīja Inesai. — Laipni lūdzu, seko man, tikai piesargies no žurkām un vabolēm.

Viņš noveda Inesu lejup pa ļodzīgām kāpnēm velvētās ejās, kas bija pilnas ar vīna mucām, un, aizdedzinājis tievu vaska sveci, devās cauri tām, rūpīgi aizvērdams un noslēgdams aiz sevis visas durvis, līdz beidzot viņi nonāca pie mitras, zirnekļu tīmekļiem klā­tas sienas vīna pagraba tumšā stūrī. Te vecais vīrs apstājās un atkal klusi pieklauvēja, tāpat kā pie ārdurvīm. Tūlīt viens sienas posms izbīdījās uz āru, paverot spraugu, pa kuru viņi varēja ieiet.

—   Labi ierīkots, vai ne? — Izraels noķiķināja. — Kurš gan iedomāsies meklēt te ieeju, it īpaši, ja viņš ir vecā ebreja parād­nieks? Nāc iekšā, manu skaistulīt, nāc!

Inesa sekoja viņam krēslainajā alā, un siena aiz viņiem atkal noslēdzās. Paņēmis Inesu pie rokas, Izraels vispirms nogriezās pa labi, tad pa kreisi, atslēdza kādas durvis, un — raugi! — viņi atradās skaisti iekārtotā istabā, ko apgaismoja vairākas lampas, jo logu tai, kā šķita, nebija.