Nākamajā rītā pēc šīm sarunām, tikko Margareta un Betija bija pabrokastojušas, pie viņām ieradās Inesa un, tāpat kā iepriekšējā reizē, aizslēdza aiz sevis durvis.
— Senjoras, — viņa mierīgi sacīja, — es esmu nokārtojusi to, par ko vakar runājām, un sagatavojusi lugas pirmo cēlienu, tālāk tā jāraksta jums. Tagad mani atsūtīja pateikt, ka augstdzimušais marķīzs Morelja vēlas satikt jūs, donja Margareta, un pēc stundas būs šeit. Tātad mums laika nav daudz.
— Pastāstiet, ko jūs esat izdarījusi, Inesa! — sacīja Margareta.
— Es sastapos ar jūsu cienījamo tēvu, donja Margareta. Te ir viņa vēstule jums, ko pēc izlasīšanas gan labāk iznīciniet. — Viņa pasniedza Margaretai papīra sloksni, uz kuras Kastela rokrakstā angliski bija rakstīts:
«Mīļotā meita!
šī sieviete, kurai tu, manuprāt, vari uzticēties, bija pie manis un pastāstīs tev par mūsu vienošanos. Es atbalstu viņas plānu, kaut arī risks ir liels. Tava māsīca ir drosmīga jaunava, taču es nespiežu viņu uz šo bīstamo spēli. Viņai pašai jāizšķiras. Es no savas puses apsolu: ja viņa paliks dzīva un mēs izglābsimies, es nekad neaizmirsīšu, ko viņa mūsu labā darījusi. Atsūti man savu atbildi ar šo pašu vēstnesi. Lai dievs stāv mums visiem klāt un paliec sveika?
Dž. K.»
Margareta izlasīja šo vēstuli vispirms klusu, tad skaļi Betijai priekšā, pēc tam saplēsa to sīkos gabaliņos un izmeta laukā pa torņa logu.
— Runājiet! — viņa sacīja. Un Ineša izstāstīja viņai visu.
— Vai jūs varat paļauties uz šo garīdznieku? — Margareta noklausījusies jautāja.
— Viņš ir pēdīgais nelietis, to es labi zinu, taču domāju, ka varu, — Inesa atbildēja. — Vismaz tikām, kamēr kāposti ēzelim vēl deguna priekšā, tas ir, kamēr viņš nav dabūjis visu naudu. Pie tam viņš jau ir iepinies, paņemdams rokasnaudu. Bet, pirms runājam tālāk, man jāzina: vai šī lēdija piedalās? — Inesa norādīja uz Betiju.
— Jā, es piedalos, — atteica Betija. — Es neatkāpšos no saviem vārdiem. No šīs spēles pārāk daudz kas atkarīgs. Es apzinos, cik bīstama ir mana loma tajā, taču, — viņa lēni piebilda, apņēmīgi sakniebdama lūpas, — man ir daudz nesamaksātu rēķinu, un es neesmu kaut kāda spāņu vaska lellīte, kas ļauj ar sevi visādi izrīkoties … kā daža laba, — Betija uzmeta ašu skatienu pazemīgajai Inesai. — Pirms marķīzs tiks galā ar mani, viņš vēl dabūs pamatīgi trūkties!
Kad Inesa bija izlobījusi Betijas vārdu jēgu, viņa sajūsmināta pacēla savas maigās acis un nomurmināja spāņu sakāmvārdu par to, «kas notiksies, ja Belcebuls ar Sātanu reiz šaurā ejā satiksies».
Pēc tam kad bija galīgi izlemts, ka sazvērestība notiks, kaut arī Margareta tai piekrita gaužām nelabprāt, jo baidījās par Betijas likteni, Inesa, būdama atjautīga un pieredzējusi sieviete, ņēmās viņas pamācīt dažādās praktiskās gudrībās, kā abu nenoliedzamo līdzību vēl pastiprināt, bet atšķirības iespējami notušēt. Sim nolūkam viņa solījās pagādāt īpašu matu mazgāšanas līdzekli un sejas krāšļus, kā arī parūpēties par apģērbu.
— Tas viss maz ko līdzēs, — sacīja Betija, palūkojusies uz sevi un tad uz daiļo Margaretu. — Lai kā mēs pārvērstu savu ārieni, tik un tā neviens teli nenoturēs par stirnu, kaut arī tās abas ganītos vienā pļavā. Taču atnesiet vien tos savus zieķus, es darīšu, ko varēšu. Bet domāju gan, ka labāk par tiem man palīdzēs biezs plīvurs un slēgtas lūpas, kā arī garš tērps, kas paslēps manas kājas.
— Jums ir brīnišķīgas kājas, — Inesa pieklājīgi sacīja un klusībā pie sevis piebilda: — Tās jūs droši aiznesīs turp, kur gribat nokļūt.
Tad Inesa pievērsās Margaretai un atgādināja, ka marķīzs vēlas viņu redzēt un gaida atbildi.
— Es negribu satikties ar viņu viena, — Margareta noteikti sacīja.
— Bet citādi būs neērti, — iebilda Inesa. — Man šķiet, viņš grib jums teikt vārdus, kas nebūtu jādzird citiem, it īpaši šai senjorai, — viņa pamāja uz Betijas pusi.
— Es negribu satikties ar viņu viena! — Margareta atkārtoja.
— Bet, donja Margareta, lai viss norisinātos tā, kā mēs norunājām, jums jāsatiekas ar marķīzu un jādod viņam tāda atbilde, kādu viņš tīko saņemt. Man šķiet, ka varēs izkārtot pēc jūsu prāta. Pagalms lejā ir diezgan liels. Kamēr jūs ar marķīzu runāsieties vienā malā, mēs ar senjoru Betiju pastaigāsimies otrā, pietiekami tālu, lai nekas nebūtu dzirdams. Viņai vajag papildināties spāņu valodā, un tā būs laba izdevība sākt mūsu nodarbības.
— Kas man viņam jāsaka? — Margareta nervozi jautāja.
— Es domāju, — Inesa sacīja, — ka jums jāseko brīnišķīgā aktiera senjora Pītera paraugam un jānotēlo sava loma tikpat labi, kā redzējāt tēlojam viņu, vai pat labāk, ja iespējams.
— Mana loma gan būs pavisam citāda, — vēsi atteica Margareta, un viņas sejai pārslīdēja rūgto atmiņu ēna.
Inesa pasmaidīja un sacīja:
— Jā, protams, jūs varat izlikties greizsirdīga, jo tas mums, sievietēm, ir gluži dabiski, piekāpties tikai pamazām un pieprasīt par savu «jāvārdu» noteiktu cenu.
— Kas tad man jāprasa?