DAIĻĀ MARGARETA

—   Domāju, ka jā, Margaret, jo, kopš pazīstu jūs, jūtos kā ap­skaidrots, esmu atstājis savu veco «es» pagātnē un kļuvis pilnīgi cits cilvēks. Un, ja arī esmu grēkojis, tad vienīgi jūsu dēļ. Lū­dzama, uzklausiet mani! Es nolaupīju jūs, tas tiesa, taču neesmu jums darījis pāri un nekad to nedarīšu. Jūsu dēļ es saudzēju arī jūsu tēvu, kad būtu pieticis ar vienu mājienu, lai novāktu viņu no ceļa. Es ļāvu viņam izbēgt no ieslodzījuma un paslēpties pie Gra­nadas ebrejiem, taču man ir zināms, kur viņš atrodas. Es liku rūpīgi kopt Pīteru Broumu, lai viņš paliktu dzīvs, kaut gan varēju jebkuru brīdi ļaut viņam nomirt. Es izglābu šo cilvēku, lai vēlāk nebūtu sev jāpārmet, ka mana mīlestība pret jums vainojama viņa nāvē. Nu jūs redzējāt, kāds ir šis Pīters Broums. Ko jūs teiksiet tagad? Vai vēl arvien jūs mani atraidāt? Palūkojieties uz mani,— marķīzs izslējās visā savā staltajā augumā, — un pasakiet, vai šādu vīrieti sievietei būtu jākaunas saukt par savu vīru? Turklāt atcerieties, ka šeit, Spānijā, es varu jums daudz ko dot. Jūs būsiet ļoti ievērojama dāma šai zemē un nākamībā, — viņš daudznozī­mīgi piebilda, — varbūt pat vēl kas vairāk. Margaret, karš tuvojas, šī pilsēta un visas bagātās mauru zemes nonāks Spānijas rokās, un tad es būšu šā novada gubernators, gandrīz karalis.

—   Bet ja es atsakos? — vaicāja Margareta.

—   Tad, — marķīzs bargi sacīja, — jūs paliksiet šeit, un jūsu neuzticīgais līgavainis paliks šeit, un jūsu tēvs paliks šeit, un jūs visus piemeklēs tāds pats liktenis kā tūkstošiem kristīgo gūs­tekņu, kas smok Alambras pazemes cietumos. Mana misija te drīz būs galā, un es došos projām, lai līdz ar citiem Spānijas grandiem piedalītos dižajā kaujā kā viens no pirmajiem starp mūsu katolisko majestāšu karavadoņiem. Taču es negribu jūs iebiedēt, es gaidu jūsu sirds atsaucību, jo alkstu pēc jūsu mīlas un dārgas mūža draudzības un vēlos, ja tas būs manos spēkos, pasargāt jūs un jums tuvos cilvēkus no visa ļauna.

—   Jūs vēlaties viņus pasargāt no ļauna? Vai tad, ja es došu savu piekrišanu, jūs atbrīvosiet viņus? Manu tēvu, senjoru Broumu un māsīcu Betiju, kuras «jāvārdu», nevis manējo, jums pienāktos lūgt, ja jūs būtu tik krietns, kā izliekaties.

—   To es nevaru, — marķīzs pietvīkdams atbildēja. — Dievs mans liecinieks, es negribēju nodarīt viņai pāri, tikai izmantoju viņas labvēlību, lai varētu būt jūsu tuvumā un iegūt ziņas par jums. Patiesību sakot, es šo Betiju biju iedomājies mazliet citādu.

—   Vai tad šeit, Spānijā, mans kungs marķīz, nav godīgu sie­viešu?

—   Maz, ļoti maz, donja Margareta. Es maldījos, noturēdams Betiju par vienkāršu kalponīti, un, ja vajadzīgs, esmu gatavs dot viņai jebkuru gandarījumu.

—   Izņemot to, kāds pienāktos sievietei, kuru esat solījis precēt un kura mūsu zemē varētu pieprasīt, lai jūs turat savu solījumu, vai pienaglot jūs pie kaunastaba. Taču jūs man neatbildējāt. Vai viņi būs brīvi?

—   Brīvi kā vējš … jo sevišķi senjora Betija, — marķīzs, maz­liet pasmaidot, piebilda. — Taisnību sakot, šās sievietes acīs ir kaut kas tāds, kas brīžiem mani biedē. Šķiet, viņa nav no tām, kas spēj aizmirst. Stundu pēc mūsu laulībām jūs pa savu logu varēsiet noraudzīties,' kā viņi visi trīs drošā apsardzībā atstāj pili, lai do­tos, kurp paši vēlas.

—   Nē, — Margareta iebilda, — tā es neesmu ar mieru. Ja es piekritīšu, tad tikai ar tādu noteikumu, ka vispirms redzēšu viņus aizjājam. Tās pašas dienas vakarā, kad saule būs norietējusi, es samaksāšu jums par viņu brīvību.

—   Tātad jūs piekrītat? — Morelja nepacietīgi jautāja.

—   Šķiet, man tas jādara, marķīz. Mans līgavainis ir kļuvis man neuzticīgs. Mēnesi vai ilgāk esmu bijusi gūstekne jūsu pilī, kurai, cik saprotu, nav laba slava, un, ja es atsacīšos, mūs visus, jūs teicāt, iemetīs pazemes cietumā, un mēs tiksim pārdoti verdzībā vai mirsim kā mauru gūstekņi. Mans kungs marķīz, es esmu lik­teņa un jūsu varā, un man nav citas izejas. Tieši par nedēļu no šās dienas es kļūšu jūsu sieva, taču nevainojiet mani, ja izrādīsies, ka esmu citāda, nekā jūs domājat, tāpat kā jums iznāca ar manu māsīcu, kuru jūs pievīlāt. Līdz tam laikam es lūdzu netraucēt mani. Ja gribēsiet par kaut ko vienoties vai nodot man rīkojumus, šī sieviete Ineša jums pakalpos, es zinu viņas tikumu.

—       Es visnotaļ paklausīšu jums, donja Margareta, — Morelja pazemīgi atbildēja. — Vai jūs nevēlaties satikt savu tēvu vai var­būt … — viņš aprāvās.

— Ne vienu, ne otru, — atteica Margareta. — Es uzrakstīšu viņiem vēstules un nosūtīšu ar šo Inešu. Kādēļ man vēl sastapties ar viņiem, — viņa ar rūgtumu piebilda, — ja esmu atvadījusies no senajām dienām, kad biju brīva un laimīga, un gatavojos kļūt par sievu augstdzimušajam marķīzam Moreljam, šim godājamajam spāņu grandam, kurš apmānīja nabaga meiteni ar melīgiem pre­cību solījumiem un izmantoja viņas lētticību un mīlestības aklumu, lai ievilinātu mani slazdā un aizvestu no mājām? Mans kungs, es atvados no jums līdz jaunnedēļai! — Un, iznākusi no arkādes pie strūklakas, Margareta skaļi uzsauca Betijai, lai tā pavada viņu uz torņa istabām.