DAIĻĀ MARGARETA

Viņa sastapa svēto tēvu ļoti sliktā omā. Izrādījās, ka Morelja savukārt turēja ļaunu prātu uz Enriki, jo bija uzzinājis, ka tas pievācis sev dārglietas no viņa naudas lādes, kas atradās uz «Sari Antonio». Tagad marķīzs pieprasīja tās atdot, turklāt uzvēla tē­vam Enrikem atbildību par visu, ko ciema ļaudis nozaguši uz kuģa, jo bija neganti noskaities, ka viņš ļāvis Pīteram Broumam izglābties no jūras un nokļūt Granadā.

—   Tātad, tēvs, — Inesa sacīja, — jūs, kas domājāt ticis pie bagātības, atkal esat nabags.

—   Jā, mana meita. Tā mēdz notikt ar tiem, kas uzticas prinčiem. Es esmu padevīgi kalpojis marķīzam ilgus gadus, uzņemdamies dažu labu grēku uz savas dvēseles, cerībā, ka viņš, kas ir tik ļoti baznīcas ieredzēts, izgādās man kādu augstu amatu. Bet ko viņš, nepateicīgais, dara? Atņem man tos pāris spožos nieciņus, ko būtu aprijusi jūra vai pievācis kāds zaglis, ja es tos nebūtu atradis, un paziņo, ka esmu viņam parādā vēl visu pārējo, par ko es nekā nezinu.

—   Kādu amatu jūs gribat, tēvs? Man liekas, ka jums ir padomā kas noteikts.

—   Mana meita, viens draugs man atrakstīja no Seviljas: par simt zelta dubloniem viņš varētu izgādāt man sekretāra vietu svē­tajā inkvizīcijā, kur es kalpoju par ķeceru gūstītāju, pirms mar­ķīzs mani padarīja par savu kapelānu un iedeva man Motrilas draudzi, kas nekā nav vērta, tāpat kā viņa daudzie tukšie solī­jumi. Par šiem nieciņiem es dabūtu trīsdesmit dublonu, divdesmit esmu iekrājis, un tagad es atjāju šurp, lai aizņemtos trūkstošos piecdesmit no marķīza, kam esmu izdarījis tik daudz labu pakal­pojumu, kā tu, Inesa, pati labi zini. Un te nu ir šās centības bei­gas! — viņš dusmīgi nostenējās.

—   Ļoti žēl, — Inesa domīgi sacīja, — jo tie, kas kalpo inkvizī­cijai, izglābj daudzas dvēseles, ieskaitot savējās, vai ne tā? Pie­mēram, — viņa turpināja, un garīdznieks sarāvās, — es atceros, ka viņi izglāba manas māsas dvēseli un būtu izglābuši arī manējo, ja es nebūtu bijusi — kā to lai pasaka? — brīva no visiem aiz­spriedumiem. Bez tam viņi dabū procentus no ļauno ķeceru man­tas, kļūst bagāti un var tikt dzīvē uz augšu.

—   Tā ir, Inesa. Tā bija vienreizēja izdevība tādam cilvēkam kā man, kas tik ļoti nīst ķecerus. Bet kāpēc par to vēl runāt tagad, kad šis nolādētais, izvirtušais marķīzs … — garīdznieks aprāvās.

Inesa pavērās viņā un jautāja:

—        Tēvs, ja es sagādātu jums tos simt zelta dublonus, vai jūs kaut ko darītu manā labā?

Garīdznieka viltīgā seja atdzīvojās.

—   Es būtu gatavs darīt it visu, mana meita!

—   Pat ja tas sanaidotu jūs ar marķīzu?

—       Ja es tiktu par Seviljas inkvizīcijas sekretāru, marķīzam būtu vairāk jābaidās no manis nekā man no viņa. Tik tiešām jābaidās, jo nekādu draudzību es pret viņu nejūtu, — tēvs Enrike smīnē­dams atbildēja.

—       Tad klausieties, tēvs! Es vēl neesmu izsūdzējusi grēkus, ne­esmu, piemēram, jums pastāstījusi, ka arī es ienīstu marķīzu un ne bez iemesla, kaut gan varbūt jums tas ir jau zināms. Bet at­cerieties: ja jūs mani nodosiet, tos simt zelta dublonus jūs acīs neredzēsiet un par sekretāru Seviljā tiks iecelts kāds cits svēts vīrs. Bez tam jūs var piemeklēt vēl kas ļaunāks.

—       Turpini, mana meita, — garīdznieks glaimīgi sacīja, — es glabāšu to kā grēksūdzes noslēpumu.

Un Inesa izstāstīja viņam visu sazvērestības plānu, paļauda­mās uz šā cilvēka mantkārību un sava spīvā naida varu pār viņu, jo pazina tēvu Enriki no skūtās galvas līdz grēcīgo kāju pirkst­galiem. Viņa noklusēja vienīgi to, kur dabūs šo naudu.

—        Tas nebūtu diezcik grūti, — tēvs Enrike sacīja, kad Inesa bija beigusi. — Ja pie manis atnāk neprecējies vīrietis un nepre­cēta sieviete, kam likums neaizliedz stāties laulībā, es viņus sa­laulāju, un, ja reiz gredzeni apmainīti un svētība dota, viņi ir sa­vienoti līdz nāvei un tikai pāvests var tos šķirt.

—   Bet ja nu līgavainis domā, ka tiek salaulāts ar citu sievieti?

Garīdznieks paraustīja plecus.

—        Viņam gan vajadzētu zināt, ko viņš prec. Tā ir viņa darī­šana, nevis baznīcas vai manējā. Vārdi jau nav jānosauc pārlieku skaļi, mana meita.

—        Bet vai jūs man iedosiet laulības dokumentu, kur šie vārdi būs skaidri ierakstīti?

—        Protams. Tev vai jebkuram citam. Kāpēc gan ne? Ja vien es būšu drošs, ka saņemšu norunāto samaksu …

Ineša pacēla plaukstu un parādīja desmit dublonus, kas gulēja kaudzītē zem tās.

—        Ņemiet, tēvs, — viņa teica, — tie netiks ieskaitīti nolīgtajā maksā. Tur, no kurienes tie nāk, ir vēl citi. Divdesmit jūs saņem­siet pirms laulībām, bet astoņdesmit tad, kad man Seviljā būs rokā tas dokuments.

Tēvs Enrike savāca monētas, iebāza tās kabatā un sacīja:

—   Es uzticos tev, Inesa.

—   Jā, — viņa aiziedama atbildēja, — tagad, kad jūs esat pa­ņēmis naudu un mūsu abu kakli ir vienā cilpā, mums nekas cits neatliek kā paļauties vienam uz otru. Esiet šeit, tēvs, rīt šai pašā laikā, varbūt man atkal vajadzēs izsūdzēt grēkus, jo — ak vai! — šī, kā jūs pats labi zināt, ir grēcīga pasaule.

XVII nodala SAZVĒRESTĪBA