DAIĻĀ MARGARETA

—   Manuprāt, jums jāuzstāda noteikums, ka jūs salaulās jūsu konfesijas garīdznieks un ka šā garīdznieka parakstīts paziņojums par notikušajām laulībām tiks nosūtīts Seviljas arhibīskapam un viņu majestātēm karalim Ferdinandam un karalienei Isabellai. Protams, jums katrā ziņā arī jāprasa, lai senjors Broums un jūsu tēvs senjors Kastels līdz ar māsīcu Betiju pirms laulībām drošā pavadonībā atstātu Granadu un jūs pati savām acīm pa torņa logu varētu noraudzīties, kā viņi izjāj pa pils vārtiem. Zvēriet Morel­jam, ka pēc tam tās pašas dienas vakarā jūs būsiet ar mieru sa­laulāties un kļūsiet viņa sieva. Tai laikā ceļinieki Fūs jau gabalā. Pēc ceremonijas es saņemšu no garīdznieka parakstītos dokumen­tus un sekošu viņiem, atstājot viltus līgavu, lai spēlē tālāk savu lomu, kā var.

Margareta vēl arvien šaubījās — viņai šis plāns šķita pārāk sarežģīts un bīstams. Kamēr viņa pārlika, pie durvīm atskanēja klauvējiens.

—  Tā ir zīme man, ka Morelja pagalmā gaida jūsu atbildi, — Inesa sarosījās. — Nu, kāda tā būs? Atcerieties, ka ne jums, ne pārējiem nav citas iespējas izkļūt no šās apsargātās pilsētas, vis­maz es tādas neredzu.

—   Esmu ar mieru, — Margareta steigšus sacīja. — Lai dievs stāv mums visiem klāt, jo mums būs vajadzīga viņa palīdzība.

—   Un jūs, senjora Betija?

—  Ak, es jau sen esmu izlēmusi, — vēsi atbildēja Betija. — Ja arī mēs iekritīsim, tas mūsu stāvokli nepadarīs daudz ļaunāku.

—   Labi! Tikai jūs abas notēlojiet savas lomas, kā pienākas. Galu galā tas nemaz nebūs tik grūti, jo no garīdznieka nav jā­baidās un marķīzam šāda blēdība nemūžam neienāks prātā. No­lieciet laulības no šīsdienas par nedēļu, jo man vēl daudz kas jā­pārdomā un jāsagatavo. — To pateikusi, Ineša izgāja no istabas.

Pusstundu vēlāk Margareta sēdēja zem marmora pagalma vēsās arkādes līdzās Moreljam, bet otrpus čalojošās strūklakas, pienā­cīgā attālumā no viņiem, ēnā. šurpu turpu pastaigājās Betija un Ineša.

—   Jūs likāt mani ataicināt šurp, marķīz,— sacīja Marga­reta, — un, būdama jūsu gūstekne, es biju spiesta paklausīt. Ko jūs vēlaties no manis?

—   Donja Margareta, vai jūs nevarat to iedomāties? — marķīzs nopietni jautāja. — Labi, es jums pateikšu, lai jūs neiedomātos aplam. Vispirms es vēlreiz un atkal gribu lūgt jūsu piedošanu par noziegumiem, uz kuriem mani pamudinājusi mīlestība, mana kvēlā mīlestība pret jums. Vēl vakar ap šo laiku es skaidri zināju, ka velti gaidīt pretmīlestību. Bet šodien es uzdrošinos cerēt, ka var būt arī citādi.

—   Kāpēc tā, marķīz?

—   Vakar vakarā jūs nolūkojāties uz slepeno dārzu un redzē­jāt tur pastaigājamies divus cilvēkus. Lūk, tur ir viens no šiem diviem, — marķīzs pamāja uz Inesas pusi. — Vai man turpināt?

—  Nē, — Margareta atbildēja neskanīgā balsī un paslēpa seju rokās. — Tikai pasakiet man, kas ir šī sieviete, — un viņa savukārt paskatījās uz Inesu.

—   Vai tas ir nepieciešams? — marķīzs jautāja. — Labi, ja jūs vēlaties zināt: viņa ir augstdzimusi spāniete, ko kopā ar māsu bija sagūstījuši mauri. Kāds garīdznieks, kas ieinteresējās par tās māsu, pievērsa manu uzmanību viņai, un es viņu atpirku no mau­riem. Tā kā vecāki bija miruši un viņai nebija kur iet, tā no brīva prāta palika manā namā. Nenosodiet pārāk bargi šādas lietas, pie mums tas ir diezgan parasts gadījums. Būdama attapīga sie­viete, šī Inesa ir bijusi man ļoti noderīga, ar viņas palīdzību esmu daudz ko uzzinājis. Taču pēdējā laikā viņai dzīve šeit ir apnikusi, viņa vēlas atstāt Granadu, un par dažiem pakalpojumiem es esmu tai apsolījis brīvību.

—   Vai mana līgavaiņa kopšana bija viens no šiem pakalpoju­miem, marķīz?

Morelja paraustīja plecus.

—   Domājiet, kā jums tīk, senjora. Es piedodu Inesai viņas ne­piedienīgo uzvešanos, jo beidzot viņa ir atklājusi jums patiesību par cilvēku, kura dēļ esat tik daudz cietusi. Margaret, sakiet man, vai arī tagad, zinādama, kāds viņš īstenībā ir, jūs gribat palikt tam uzticīga?

Margareta piecēlās, pagājās dažus soļus, tad atgriezās un jau­tāja:

—   Vai jūs esat labāks par šo zemisko vīrieti?