DAIĻĀ MARGARETA

Tad, apskāvusi Margaretu ar savām spēcīgajām rokām, viņa to vairākkārt noskūpstīja un izstūma pa durvīm.

Bet, kad Margareta ar Inešu bija aizgājušas, Betija apsēdās un mazliet paraudāja; tad, apķērusies, ka karstās asaras var izšķī­dināt krāsu uz sejas, nosusināja tās, piegāja pie loga un sāka lūkoties ārā.

Pēc brīža viņa no savas augstās nišas redzēja sešus mauru jāt­niekus aizjājam pa balto ceļu uz nocietināto vārtu pusi. Tiern se­koja divi vīrieši un viena sieviete, visi trīs staltos zirgos, arī ģēr­bušies kā mauri, un vēl seši jātnieki. Vārti tika atdarīti, cilvēku grupa izjāja cauri tiem un devās augšup pa nokalni. Kalngalā sie­viete apturēja zirgu, pagriezās un pavēcināja ar kabatas lakatiņu. Betija atbildēja uz šo sveicienu, un pēc mirkļa jātnieku stāvi no­zuda viņas skatienam. Viņa bija palikusi viena.

Savu mūžu Betijai laiks nebija šķitis velkamies tik lēni kā šajā pēcpusdienā. Pēc divām stundām, vēl arvien stāvēdama turpat pie loga, viņa redzēja atgriežamies mauru jātniekus un saprata, ka viss kārtībā un Margareta, tās līgavainis un tēvs laimīgi uzsā­kuši savu ceļojumu. Tātad viņa nebija veltīgi riskējusi ar savu dzīvību.

XVIII nodala SVĒTĀ ERMANDADA [7]

Pa gariem gaiteņiem, caur plašām, greznām zālēm, pāri vēsiem marmora pagalmiem steidzās Ineša un Margareta. Tas bija kā sapnis. Ejot cauri kādai istabai, kur sievietes auda gobelēnus vai tāpat dīki vadīja laiku un ziņkāri noraudzījās uz viņām, Margareta dzirdēja vienu no tām jautājam kaimiņienei:

—   Kāpēc donjas Margaretas māsīca viņu pamet?

Tā atbildēja:

—   Tāpēc, ka pati ir iemīlējusies marķīzā un nespēj vairs palikt šeit.

—   Muļķīte! — sacīja pirmā sieviete. — Viņa ir skaista meiča, un viņai būtu vajadzējis pagaidīt tikai dažas nedēļas.

Inesa un Margareta gāja garām vaļējām durvīm, kas veda uz paša Moreljas istabām. Viņš stāvēja durvīs un noraudzījās uz abām sievietēm. Kad viņas bija tieši pretī, šķita, it kā marķīzam būtu radušās kādas šaubas vai iešāvies kas prātā, jo viņš cieši tās uzlūkoja un paspēra soli uz priekšu, bet tad, pārlicis vai varbūt at­cerējies Betijas aso mēli, apstājās un novērsās. Sīs briesmas bija garām!

Beidzot, neviena neaizturētas, viņas nonāca pagalmā, kur gai­dīja pavadoņi un zirgi. Turpat zem arkas stāvēja Kastels ar Pīteru. Kastels angliski sveicināja Margaretu un caur plīvuru viņu no­skūpstīja, bet Pīters, kas nebija savu līgavu redzējis tuvumā mē­nešiem ilgi — kopš tā vakara, kad devās uz Dedemu —, vai aprija viņu ar acīm un soli pa solim virzījās tuvāk, gribēdams viņai pie­skarties un pārliecināties, vai tā tiešām ir Margareta vai tomēr tikai Betija. Uzminējusi Pītera nodomu un baidīdamās, ka viņš var visu atklāt, Ineša, kas patlaban ar garu spraudadatu piestiprināja savu atrisušo plīvuru, uzgrūdās'viņam virsū, it kā būtu paklupusi, un spēcīgi iedūra ar adatu tam rokas dilbā, nomurminādama: «Muļķi!» Pīters lādēdamies atlēca sānis, sargs pavīpsnāja, un Ineša lūdza Pīteram piedošanu.

Kastels palīdzēja Margaretai iesēsties seglos, tad uzkāpa savā zirgā, tāpat kā Pīters, kas vēl arvien berzēja sadurto dilbu, bet vairs neuzdrīkstējās pat paskatīties uz Margaretas pusi. Inesa at­vadoties familjāri pasniedza Margaretai roku kā līdzīgai, nočivi­nādama dažus mīļvārdiņus, ar kādiem parasti mēdz apmainīties spāņu sievietes. Pienāca Moreljas pils sardzes virsnieks un saskai­tīja aizjājējus.

—   Divi vīrieši un viena sieviete, — viņš sacīja. — Skaits pa­reizs, tikai es nevaru redzēt sievietes seju.

Šķita, ka viņš tūlīt pavēlēs Margaretai pacelt plīvuru, bet Ineša viņam uzsauca, ka mauru klātbūtnē tas būšot nepiedienīgi. Virs­nieks pamāja un atļāva doties ceļā.

Viņi izjāja cauri pils arkai uz ceļa un drīz vien nonāca pie lie­liem vārtiem mūra valnī. Sargs izprašņāja pavadoņus, nopētīja ceļiniekus un, saņēmis dāvanu no Kastela, atdarīja viņu priekšā vārtus, piebilzdams, ka tie esot laimīgi kristieši, kas dzīvi tiekot ārā no Granadas. Tādi viņi patiešām arī bija.

Uzkalnā Margareta pagriezās un pamāja ar mutautiņu pret augsto torņa logu, ko tik labi pazina. Atbildot tajā noplandījās cits mut­autiņš, un, domādama par vientuļo Betiju, kas tur noraudzījās uz viņiem, gaidot savas pārdrošās dēkas iznākumu, Margareta turpi­nāja ceļu, klusi liedama asaras zem plīvura. Kādu stundu viņi jāja, nepārmīdami gandrīz ne vārda, kamēr nonāca pie ceļu krus­tojuma. Viens no tiem veda uz Malagu, otrs — uz Sevilju.

šeit mauri apturēja zirgus un, pateikuši, ka tiem pavēlēts viņus pavadīt tikai līdz šai vietai, noprasīja, pa kuru ceļu viņi domājot doties tālāk. Kastels atbildēja, ka viņi jās uz Malagu. Mauru virs­nieks to atzina par prātīgu rīcību, jo uz šā ceļa viņi mazāk riskējot sastapties ar klejojošiem laupītājiem, kas sevi dēvējot par kristiešu karotājiem un nokaujot vai aplaupot visus ceļiniekus, kuri nonā­kot to rokās. Tad Kastels pasniedza virsniekam dāvanu, ko viņš pieņēma tik cienīgi, it kā parādītu devējam lielu laipnību, un, cere­moniāli atvadījušies, viņi šķīrās.