DAIĻĀ MARGARETA

Pēc dažām jūdzēm plašais līdzenums beidzās, un cauri olīvu birzīm viņi uzjāja pakalnā, kur auga korķozoli. Te ceļinieki apstā­jās, lai paēstu un pabarotu zirgus. Kad viņi jau grasījās doties tālāk, Pīters, palūkojoties apkārt, ieraudzīja starp kokiem pazibam 'savu duci vai vairāk draudīga izskata jātnieku, kas acīmredzot gribēja nogriezt viņiem ceļu.

— Laupītāji! — Pīters iesaucās. — Uz priekšu!

Palaiduši aulēkšiem savus zirgus, kas gan bija jau mazliet pa­guruši, taču ļoti ātri, Kastels, Pīters un Margareta aizjoņoja šiem jātniekiem garām, iekams tie paguva izjāt uz ceļa. Uzbrucēji klie­dza, lai padodas, un, kad bēgļi neapstājas, izšāva dažas bultas un sāka dzīties viņiem pakaļ. Noauļojuši lejup pa nokalni, Kastels, Pīters un Margareta nonāca ielejā, aiz kuras atkal pacēlās ar korķozoliem apauguši pauguri. Ieleja bija jūdzes trīs plata un vietumis slīkšņaina. Tomēr viņi turējās krietni priekšā vajātājiem, kurus uzskatīja par bandītiem, un cerēja, ka tie atstāsies vai starp ko­kiem pazaudēs viņus no acīm. Taču, kad glābiņš šķita jau tuvu, viņi piepeši ieraudzīja sev priekšā tieši uz ceļa otru tikpat draudīga izskata bandu, kurā bija vīru divpadsmit.

—   Lamatas! — Pīters iesaucās. — Mums jāizlaužas cauri, tā ir vienīgā iespēja! — Viņš iecirta savam zirgam piešus sānos un izrāva zobenu.

Noskatījis, kur pretinieku ķēde visvājākā, Pīters samērā viegli izdrāzās tai cauri, taču nākamajā acumirklī izdzirdēja Margare­tas kliedzienu un, apcirties apkārt, redzēja, ka viņas zirgs paklupis un ka viņa un Kastels ir laupītāju rokās. Rupjie tēvaiņi jau bija sagrābuši Margaretu, un viens no tiem lūkoja noraut plīvuru no viņas sejas. Niknumā iebļaudamies, Pīters metās nekaunam virsū un tik spēcīgi blieza ar savu zobenu, ka tā asmens, pāršķēlis ķiveri, sadragāja galvaskausu un vīrs nogāzās zemē nāvīgi ievainots vai miris, vēl joprojām sažņaudzis rokā Margaretas plīvuru.

Tad pieci vai seši bandīti uzbruka Pīteram un, kaut arī viņš ievainoja vēl vienu, izrāva viņu no segliem. Pīters nokrita uz mu­guras, un bandīti saklupa apkārt, lai viņu nobeigtu. Dunči un zobeni jau zvārojās pār Pītera krūtīm un viņš teica ardievas dzī­vei, kad piepeši izdzirdēja balsi, kas pavēlēja uzbrucējiem atstā­ties un sasiet gūsteknim rokas. Tas veicīgi tika izdarīts, un Pīteram lika piecelties kājās. Viņš ieraudzīja savā priekšā nevis Morelju, kā gandrīz bija gaidījis, bet svešinieku, kam zem rupjā apmetņa vīdēja lepnas bruņas. Tas acīmredzot bija kāds augsts virsnieks.

—   Kā tu, maurs būdams, uzdrošinies nogalināt Svētās Ermandadas kareivjus pašā karaļa zemes sirdī? — viņš jautāja, norā­dīdams uz beigto vīru.

—   Es neesmu maurs, — Pīters atteica savā lauzītajā spāņu va­lodā. — Esmu kristīgais, kas izbēdzis no Granadas, un es pacēlu roku pret šo cilvēku tāpēc, ka viņš apvainoja manu līgavu. Jūs manā vietā būtu rīkojies tāpat, senjor. Es nezināju, ka viņš ir Ermandadas kareivis, es noturēju viņu par parastu lielceļa lau­pītāju.

Šķita, ka Pītera vārdi, ciktāl virsnieks tos saprata, viņam patika, bet, iekams tas paguva ko bilst, iejaucās Kastels:

—  Virsnieka kungs, šis senjors ir anglis un neprot labi jūsu valodu …

—  Toties viņš prot labi rīkoties ar zobenu, — virsnieks sacīja, uzmezdams skatienu beigtā kareivja pāršķeltajai ķiverei un galvai.

—   Ja, ser, viņš ir karavīrs tāpat kā jūs, un rēta tā sejā liecina, ka viņš cīnījies daudzās kaujās. Viņš runā patiesību, ser. Mēs esam kristīgie gūstekņi, kas izbēguši no Granadas, un kopā ar manu meitu, kurai, ceru, jūs nedarīsiet pāri, dodamies uz Sevilju, lai lūgtu viņu žēlīgo majestāšu aizstāvību un rastu iespēju at­griezties Anglijā.

—  Jūs neizskatāties pēc angļa, — virsnieks sacīja. — Jūs iz­skatāties pēc marāna.

—   Savu ārieni cilvēks neizvēlas, ser. Es esmu tirgotājs Kastels no Londonas. Mans vārds ir labi pazīstams Seviljā un visā Spā­nija, jo es plašos apmēros tirgojos ar šo zemi. Ja es. tiktu pie jūsu karaļa, viņa augstība pats to apstiprinātu. Lai jūs nemulsina mūsu dranas, mes bijām spiesti tā apģērbties, lai varētu aizbēgt no Gra­nadas. Es ļoti lūdzu jūs, ļaujiet mums doties uz Sevilju!

—   Senjor Kastei, — virsnieks atbildēja, — es esmu kapteinis

Arrano Puevla, un, tā kā jūs neapstājāties, kad mēs jums uzsau­cām, un nogalinājāt vienu no maniem labākajiem kareivjiem, jums katrā ziņā jādodas uz Sevilju, taču kopā ar mani, nevis uz savu roku. Jūs esat mani gūstekņi, bet nebaidieties — ne pret jums, ne jauno dāmu vardarbība netiks lietota. Jums par saviem noda­rījumiem būs jāstājas karaļa tiesas priekšā un tur jāizstāsta savs patiesais vai melu stāsts.

Pēc tam kad Pīteram un Kastelam bija atņemti zobeni, viņiem atļāva atkal sēsties zirgos, un viņi visi trīs turpināja ceļu uz Se­vilju kā gūstekņi.

—  Mums vismaz vairs nav jābaidās no laupītajiem, — Marga­reta sacīja Pīteram, — un mēs esam laimīgi paglābušies no šo vīru zobeniem.