DAIĻĀ MARGARETA

—   Es kopā ar garīdznieku jau šonakt pat došos ceļā uz Sevilju, kur viņu gaida apsolītā samaksa. Viņš gan ir nelāgs pavadonis sievietei, kas turpmāk grib būt godīga un bagāta, tomēr labāk tāds nekā nekāds. Varbūt mēs Seviljā vēl tiksimies, varbūt arī ne. Jūs zināt, kur meklēt mani un pārējos: senjora Bernaldesa namā. Nu, ir laiks! Vai jūs esat gatava kļūt par spāņu marķīzi?

—   Protams! — Betija vēsi atteica, un abas devās uz durvīm.

Viņas soļoja cauri tukšām zālēm un gaiteņiem, un laikam gan

neviena austrumnieciska sazvērestība, kas jebkad notikusi šajā pilī, nebija tik pārdroša un neprātīga kā šī. Iegājušas kapelas  priekštelpā, viņas nostājās ārpus gaismas loka, ko meta pie gries­tiem piekarinātās lampas. Drīz atvērās durvis, un pa tām ienāca Morelja divu savu sekretāru pavadībā. Viņš kā parasti bija ģērbies krāšņā melna samta tērpā, ap kaklu viņam bija zelta ķēdes ar dārgakmeņiem un pie krūtīm, kā augstmanim piedienas, mirdzēja zvaigznes un ordeņi. Nekad vēl — vismaz tā šķita Betijai — Mo­relja nebija izskatījies tik lepns un skaists. Viņš bija arī laimīgs, jo domājās beidzot sagaidījis brīdi, kad izdzers tik ļoti kāroto prieka kausu. Jā, marķīza seja liecināja, ka viņš ir laimīgs, un Be­tija, to ievērojusi, juta pamostamies sirdsapziņas pārmetumus. Viņš sveicinot dziļi paklanījās, un Betija atbildēja ar reveransu, noliecot savu slaido, graciozo stāvu tik zemu, ka ceļgals gandrīz skāra grīdu. Tad Morelja pienāca klāt un čukstēja viņai ausī:

—   Visudaiļākā, visumīļākā! Es pateicos debesīm, kas man ļāvu­šas piedzīvot šo priekpilno stundu pēc daudzām grūtām un bīsta­mām takām. Visudārgākā, es vēlreiz lūdzu piedošanu par visām raizēm un ciešanām, ko esmu jums sagādājis. Ticiet man, tikai jūsu dēļ es tā rīkojos, jo mīlu jūs, kā reti kāda sieviete tikusi mī­lēta. Jūs esat mana vienīgā, un jums, tikai jums es piederēšu līdz savai nāves stundai! Ak, nedrebiet un nevairieties manis, zvēru, ka nevienai sievietei visā Spānijā nebūs labāka un padevīgāka vīra! Jūs vienu es lološu, dienu un nakti nenogurdams pūlēšos, lai pa­celtu jūs augstā godā un izpildītu katru jūsu vēlēšanos. Daudz laimīgu gadu mēs pavadīsim roku rokā, līdz beidzot mierīgi aizmigsim un tiksim guldīti blakus, lai brīdi dusētu un atkal pamos­tos debesīs, kuru žēlastība šovakar nāk pār mani. Atcerēdamies pa­gājušo, es šobrīd nelūdzu no jums daudz, taču, ja vēlaties sniegt man līgavas dāvanu, kas man būs dārgāka par kroņiem un karaļvalstīm, tad sakiet, ka esat man visu piedevusi, un par zīmi tam paceliet savu plīvuru un noskūpstiet mani uz lūpām.

Betija trīcēdama klausījās Moreljas runā, no kuras īsti saprata tikai pašas beigas. Sādu pārbaudījumu viņa nebija paredzējusi. Taču vajadzēja izturēt arī to, jo runāt viņa neuzdrošinājās. Saņē­musi dūšu un atcerēdamās, ka viņi atrodas ārpus gaismas loka, Betija, it kā aiz kautrības brīdi pavilcinājusies, pacēla savu pēr­lēm izrotāto plīvuru, tā ēnā paliecās uz priekšu un ļāva Moreljam noskūpstīt sevi uz lūpām.

Tas nu bija garām, plīvurs atkal nolaists, un līgavainim nekā­das aizdomas neradās.

«Es esmu laba aktrise,» Inesa pie sevis nodomāja, «bet šī sieviete tēlo labāk nekā stīvais Pīters. Diez vai es pati būtu varējusi tik lieliski nospēlēt.»

Tad, maigajām acīm kvēlojot spēji uzvirdušā greizsirdībā un naidā, jo arī viņa kādreiz bija mīlējusi šo cilvēku, Inesa pacēla rokās zelta kausus ar vīnu, pienāca klāt — tik skaista savā izšū­tajā austrumnieces tērpā —, noslīga uz ceļgala un pasniedza tos līgavainim un līgavai. Morelja paņēma kausu no Inesas labās ro­kas, Betija — no kreisās. Jau apskurbis no pirmā mīlas skūpsta, marķīzs nemaz nepamanīja ļaunuma izteiksmi, kas pavīdēja viņa atstumtās verdzenes sejā. Betija, zem plīvura pacēlusi kausu pie mutes, pieskārās tam ar lūpām un pasniedza atpakaļ Inesai, bet Morelja, iesaucies: — Es dzeru par jums, mana dārgā līgava, visu- daiļākā un dievinātākā no sievietēm! —, iztukšoja savu kausu līdz dibenam un pa roku galam pasvieda to Inesai kā dāvanu. Sarkanā vīna lāses no kausa malām uzšļakstījās uz viņas baltā tērpa kā asiņu pilieni.

Inesa pazemīgi paklanījās un noliecās, lai paceltu dārgo trauku; kad viņa atkal izslējās, tās acīs naida vietā dzirkstīja uzvaras prieks.

Morelja satvēra savas līgavas roku un abu sekretāru un Inesas pavadībā devās uz aizkariem klāto kapelas ieeju. Tie pašķīrās viņu priekšā, un viņi iesoļoja plašajā telpā, kur bija sapulcējušies visi pils ļaudis, ap simt cilvēku. Staltais pāris izgāja cauri godbijībā noliekušos kalpotāju spalerai un, neredzamu dziedātāju saldo balsu pavadīts, tuvojās altārim, kur gaidīja garīdznieks. Abi nometās ceļos uz zeltā izšūtiem spilveniem, un sākās laulību ceremonija. Betijai pirkstā tika uzmaukts gredzens — šķita, ka līgavainis tikai ar pūlēm atrada viņas roku —, vīrietis ņēma sievieti par sievu, sie­viete ņēma vīrieti par vīru. Moreljas balss skanēja kā aizsmakusi,

Betijas — klusi, un neviens no tiem, kas klausījās, nesadzirdēja, kādus vārdus viņi nosauca.