DAIĻĀ MARGARETA

—     Paklausieties! — viņa sacīja. — Tur Londonā jūs apsolījā­ties mani precēt. Man ir paglabāts šis solījums, rakstīts ar jūsu paša roku. Paklausot jūsu aicinājumam, es atbēgu kopā ar jums uz Spā­niju. Ar jūsu sakarnieces un bijušās mīļākās starpniecību mēs sle­pus sazinājāmies un vienojāmies par šīm laulībām. Man tika pa­skaidrots, ka jūs kaut kādu savu apsvērumu dēļ nevēlaties runāt par šo jautājumu manas māsīcas Margaretas klātbūtnē un nevarat ar mani salaulāties, iekams viņa, viņas tēvs un līgavainis nav at­stājuši Granadu. Tā nu es teicu viņiem ardievas un aiz mīlestības pret jums paliku šeit viena, tāpat kā aiz mīlestības pret jums aiz­bēgu no Londonas. Un vakarvakarā mēs tikām savienoti. To zina visi jūsu kalpotāji, jo nupat es pabrokastoju kopā ar viņiem un pieņēmu apsveikumus. Un tagad jūs uzdrošināties … jūs uzdroši­nāties man sacīt, ka es, jūsu sieva, es, marķīze Morelja, neesmu jūsu sieva! Labi, ejiet un pasakiet to saviem ļaudīm, tad dzirdē­siet, kā šie jūsu vergi kliegs jums: «Kauns, kauns!» Ejiet un pasa­kiet to savam karalim un saviem bīskapiem, jā, un arī viņa svētī­bai pašam pāvestam un uzklausiet, ko viņi atbildēs. Lai cik varens, lai cik bagāts jūs esat, viņi ieslodzīs jūs trako mājā vai cietuma.

Morelja klausījās, klanīdamies gultā šurpu turpu, tad pietrūkās un lādēdamies metās Betijai virsū, bet pēkšņi viņa acu priekšā pazibēja dunča asmens.

—     Uzklausiet mani! — Betija turpināja, kad viņš bailēs no saltā tērauda atsprāga atpakaļ. — Es neesmu verdzene un neesmu vaja sieviete. Jūs mani nenogalināsiet un arī nepadzīsiet. Es esmu jūsu likumīga sieva un tagad vienlīdzīga ar jums, jā, miesā un garā pat stiprāka nekā jūs, un es visiem spēkiem aizstāvēšu savas tiesī­bas dieva un cilvēku priekšā.

—     Protams, — Morelja sacīja, negribot apbrīnodams Betijas dūšu, — protams, jūs neesat vāja. Un esat atmaksājusi man par visu ar uzviju. Bet varbūt jūs nemaz neesat tāda gudriniece, kā es domāju, tikai stūrgalvīga muļķe, un šī nolādētā Inesa ir sado­mājusi nokārtot ar mani savus rēķinus. Ak, tas nav izturams! — viņš pakratīja gaisā dūri. — Es biju pārliecināts, ka tieku salau­lāts ar donju Margaretu, un tagad viņas vietā ieraugu jūs … jūs!

—    Apklustiet! — Betija uzkliedza. — Jūs, nekauņa! Vispirms jūs metaties pie rīkles savai jaunajai sievai un pēc tam apvainojat viņu, teikdams, ka gribētu būt salaulāts ar citu. Apklustiet, vai arī es atslēgšu durvis, sasaukšu visus pils ļaudis un viņu priekšā atkārtošu jūsu briesmīgos vārdus! — Un, izslējusies visā augumās Betija izaicinoši nostājās līdzās marķīza gultai.

Morelja, kura pirmais niknums bija noplacis, domīgi un pat ar zināmu cieņu lūkojās viņā.

—     Man liekas, — viņš sacīja, — ka jūs, mana brašā Betija, būtu ļoti noderīga sieva jebkuram vīrietim, kas grib dzīvē tikt uz augšu, ja vien viņš nemīlētu citu sievieti un nebūtu pārliecināts, ka ir ap­precējis to. No jūsu vārdiem es sapratu, ka durvis ir aizslēgtas, un, ja drīkstu minēt, — atslēgu jūs esat noglabājusi pie sevis. Un arī duncis jums ir. Bet man ir smacīgi šai istabā, un es gribu tikt laukā.

—    Kur jums jāsteidzas? — vaicāja Betija.

—    Teiksim, sastapt Inesu.

—     Ko? — viņa iesaucās. — Jūs jau gribat atkal sākt lakstoties ar šo sievieti? Vai tik ātri jau aizmirsis, ka esat precējies?

—     Rādās, ka man nebūs ļauts to aizmirst. Labi, runāsim lietišķi. Es vēlos uz kādu laiku atstāt Granadu un bez skandāla. Kādi ir jūsu noteikumi? Atcerieties, divām prasībām es nepiekritīšu: es ne­palikšu šeit kopā ar jums, un jūs mani nepavadīsiet. Un vēl at­cerieties: kaut gan jums ir duncis, no jūsu puses nebūs prātīgi pārlieku ar to jokoties.

—     Tāpat kā no jūsu puses nebija prātīgi aizmānīt mani uz «San Antonio», — atbildēja Betija. — Neko darīt, mūsu medus mēnesis nav sācies visai saldi, un es neiebildīšu, ja jūs uz kādu laiku aiz­ceļosiet …, lai sameklētu Inešu. Zvēriet, ka jums nav ļaunu nolūku pret mani, ka jūs nemēģināsiet man laupīt dzīvību vai godu un ka nekādā veidā neierobežosiet manu brīvību un varu šeit Gra­nadā. Zvēriet to pie Kristus krusta!

Viņa noņēma sudraba krucifiksu, kas karājās pie sienas virs gultas, un pasniedza to marķīzam. Betija zināja, ka Morelja ir ļoti ticīgs un, ja būs zvērējis pie krusta zīmes, tad neuzdrošināsies lauzt savu zvērestu.

—    Bet ja es nezvērēšu? — viņš īgni jautāja.

—     Tad, — atbildēja Betija, — jūs paliksiet šeit, līdz to darīsiet, lai arī jums nezkā gribētos tikt projām. Es esmu šorīt paēdusi, jūs neesat, man ir duncis, jums nav. Un esmu pārliecināta, ka paš­reizējā situācijā neviens neuzdrošināsies mūs traucēt, bet pa to laiku Ineša un jūsu draugs garīdznieks būs tikuši tik tālu, ka jūs tos vairs nespēsiet panākt.

—     Labi, es zvērēšu, — sacīja Morelja, noskūpstīja krucifiksu un nosvieda to zemē. — Jūs varat palikt šeit un valdīt manā mājā

Granadā. Es nedarīšu jums nekā jauna un nekādā veidā jūs ne­traucēšu. Bet, ja jūs atstāsiet Granadu, tad mēs krustosim zobenus.