DAIĻĀ MARGARETA

Ilgi nebija jāgaida. Drīz vien Morelja izdrāzās no guļamistabas kā vērsis arēnā. Betija piecēlās un ar reveransu sveicināja viņu. Paklausot Betijas mājienam, visi klātesošie pēc austrumnieku pa­ražas zemu noliecās sava pavēlnieka priekšā. Morelja uz mirkli sastinga, atkal atgādinādams vērsi, kad tas ierauga pikadorus un grasās mesties tiem virsū, tad apvaldīja niknumu un, klusu lādē­damies, aizslāja ļaudīm garām.

Desmit minūtes vēlāk — jau trešo reizi pēdējo divdesmit četru stundu laikā — no Moreljas pils aizauļoja zirgi Seviljas virzienā.

— Draugi, — kad Morelja bija aizjājis, Betija sacīja savā lau­zītajā spāņu valodā, — manu vīru marķīzu ir piemeklējušas bēdas. Sieviete, vārdā Ineša, kam viņš, šķiet, ļoti uzticējās, ir aizbēgusi un nozagusi viņa vislielāko dārgumu, un tā nu es, marķīza jaunlaulātā sieva, esmu pamesta šeit viena un nelaimīga, kamēr viņš sadzīs zaglei pēdas.

XX nodaļa SPĀNIJAS ISABELLA

Nākamās dienas otrā pusē Kastela kompanjons Bernaldess at­kal ieradās Ermandadas cietumā, atvezdams līdz drēbnieku, kādu sievieti un ar drēbēm pilnu lādi. Komandants lika abiem pavado­ņiem pagaidīt, kamēr viņa paša uzraudzībā šīs drēbes pārmeklēs, bet Bernaldesu atļāva tūlīt aizvest pie ieslodzītajiem. Tiklīdz viņi palika vieni, Bernaldess pavēstīja:

—    Jūsu marķīzs ir salaulāts.

—     Kā jūs to zināt? — Kastels vaicāja.

—    No sievietes, vārdā Ineša, kas kopā ar garīdznieku pagājušo nakti ieradās Seviljā un iedeva man paša Moreljas parakstītu do­kumentu par viņa laulībām ar Betiju Dinu. Es to līdz nepaņēmu, jo, ja mani pārmeklētu, tas tiktu atņemts. Bet Inesa pati, pārģērbu­sies par šuvēju, ir atnākusi šurp. Ja viņu te ielaidīs, neizrādiet pārsteigumu. Varbūt viņa varēs donjai Margaretai šo to pastāstīt, ja viņām atļaus, tērpus pielaikojot, palikt divatā. Pēc tam Inesai jānoslēpjas, lai paglābtos no Moreljas atriebības, taču es zināšu, kur viņu sameklēt, ja būs vajadzīgs. Jūs visi rīt stāsieties karalie­nes tiesas priekšā, ari es tur būšu un tad uzrādīšu šo dokumentu.

Tikko Bernaldess bija paguvis to pateikt, ienāca cietuma ko­mandants kopā ar drēbnieku un Inesu. Inesa noliecās reveransā un, slepus uzmetusi Margaretai savu maigo acu skatienu, nolū­kojās viņos ar ziņkāri, it kā nekad nebūtu šos cilvēkus ne redzējusi, ne pazinusi.

Kad drēbes bija izkravātas, Margareta lūdza komandantu atļaut viņām abām iziet blakus istabā, lai tās pielaikotu, jo iepriekš viņai mērs neesot noņemts.

Komandants atbildēja, ka, tā kā gan šuvēja, gan drēbes jau pārmeklētas, viņam iebildumu neesot. Margareta kopā ar Inešu, kas stiepa veselu klēpi drānu, devās uz otru istabu.

Viņas nevarēja būt drošas, ka pa kādu slepenu lodziņu netiek novērotas, tādēļ tūlīt ķērās pie uzlaikošanas, un Ineša, turēdama mutē alojes ērkšķus, ko tajos laikos šuvējas lietoja spraudadatiņu vietā, izstāstīja Margaretai visu, kas noticis līdz tam brīdim, kad viņa aizbēgusi no Granadas. Kad Inesa aprakstīja, kā viltus līgava pacēlusi plīvuru un noskūpstījusi līgavaini, Margaretai izbrīnā aizrāvās elpa.

—    Ak, kā viņa to spēja! — Margareta nočukstēja. — Es uz vie­tas būtu noģībusi.