DAIĻĀ MARGARETA

—   Jā, jūsu majestāte, viņš tās aizvilināja uz savu kuģi un nolaupīja. Mēs ar senjoru Kastelu sekojām viņām, abordējām marķīza kuģi un mēģinājām sievietes atbrīvot, bet kuģis pie Mot­rilas nogrima. Marķīzs viņas aizveda uz Granadu, un arī mēs devāmies uz turieni, kaut gan es, kuģim bojā ejot, tiku smagi ievainots. Tur, marķīza pilī, mēs daudzas nedēļas bijām gūstekņi, bet galu galā izbēgām. Mēs gribējām nokļūt līdz Seviljai un lūgt jūsu majestāšu aizstāvību. Lai izbēgtu, mēs bijām pārģērbušies par mauriem, un ceļā mums uzbruka bars vīru, kurus mēs noturē­jām par laupītājiem, jo bijām brīdināti no šādiem ļaundariem. Viens no tiem rupji uzmācās donjai Margaretai, es viņam bliezu ar zobenu un nelaimīgā kārtā viņu nogalināju. Par šo netīšo slepka­vību es tagad stāvu jūsu priekšā. Jūsu majestāte, es nezināju, ka viņš ir Svētās Ermandadas kareivis, un lūdzu piedot manu pār­kāpumu, kas izdarīts aiz nezināšanas, bailēs un dusmās. Mēs lab­prāt samaksāsim kompensāciju par šo nelaimīgo nāves gadījumu.

Zālē kāds iesaucās:

—   Labi teikts, angli!

Tad karaliene sacīja:

—   Ja tas viss ir patiesība, tad es domāju, ka mēs nedrīkstam jūs pārāk bargi tiesāt, senjor Broum. Bet kā lai mēs zinām, vai jūs runājat patiesību? Jūs, piemēram, teicāt, ka augstdzimušais marķīzs Morelja nolaupījis divas dāmas, bet man šķiet neticami, ka viņš būtu spējīgs tā rīkoties. Kur tad ir tā otrā dāma?

—   Es domāju, — Pīters atbildēja, — viņa tagad ir marķīza Mo­reljas sieva.

—   Sieva?! Kas to var apliecināt? Marķīzs nav mums darījis zi­nāmu savu nodomu precēties, kā tas ir pieņemts.

Tad priekšā izgāja Bernaldess, nosauca savu vārdu un nodar­bošanos, pateica, ka viņš ir angļu tirgotāja Džona Kastela kom­panjons, un, izvilcis Moreljas, Betijas un garīdznieka Enrikes pa­rakstīto laulību apliecību, pasniedza to karalienei, piebilzdams, ka saņēmis šā dokumenta divus eksemplārus ar sūtni no Granadas un vienu nodevis Seviljas arhibīskapam.

Karaliene, ielūkojusies dokumentā, pasniedza to saviem padom­niekiem. Viņi ļoti vērīgi to izpētīja, un viens no viņiem sacīja, ka dokuments izskatoties neparasts pēc formas un varot būt viltots.

Karaliene bridi padomāja un tad teica:

—   Tā tas ir, un mēs varam noskaidrot patiesību tikai vienā ceļā. Mēs pavēlam ataicināt šurp mūsu brālēnu, augstdzimušo marķīzu Morelju, senjoru Dīnu, kas it kā esot viņa sieva, un Motrilas ga­rīdznieku Enriki, kurš viņus salaulājis. Kad viņi visi būs ieradušies, mans vīrs karalis un es izskatīsim šo lietu, bet, lai tad varētu spriest taisnu tiesu, līdz tam mēs nevēlamies nekā vairāk par to dzirdēt.

Nu priekšā iznāca cietuma komandants un jautāja, ko lai dara ar apcietinātajiem angļiem, kamēr ieradīsies liecinieki no Grana­das. Karaliene atbildēja, ka tiem jāpaliek viņa uzraudzībā, un vē­lēja ar ieslodzītajiem apieties labi. Pīters lūdza, vai viņu nevarētu pārvietot uz ērtāku kameru, kur būtu mazāk žurku un vairāk gais­mas. Karaliene pasmaidīja un to apsolīja, taču piebilda, ka Pīteram joprojām jābūt atšķirtam no viņa līgavas, kura var dzīvot kopā ar savu tēvu. Tad, ievērojusi sarūgtinājuma izteiksmi Margaretas un Pītera sejā, Isabella piemetināja:

—  Taču es atļauju viņiem tikties ik dienas cietuma dārzā.

Margareta noliecās reveransā un pateicās karalienei. Tā ļoti žēl­sirdīgi sacīja:

—   Nāciet šurp, senjora, un pasēdiet brītiņu pie manisl — Isabella norādīja uz zemu soliņu līdzās tronim. — Kad būšu tikusi galā ar tiesas lietām, vēlos ar jums mazliet parunāties.

Margareta uzkāpa uz paaugstinājuma un apsēdās uz grezni iz­šūtā soliņa pie viņas majestātes kreisās rokas. Kā brīnumdaiļa parādība viņa tur pacēlās pāri pūlim, tik karaliska savā skaistumā un cēlumā. Bet Kastelu un Pīteru aizveda atpakaļ uz cietumu, kaut gan, redzot visapkārt tik daudz galantu augstmaņu, Pīteram nepa­visam negribējās aiziet.

Pēc kāda brīža, kad tiesāšana bija galā, karaliene atlaida visus galminiekus, vēlēdama palikt tikai dažiem virsniekiem, kas stāvēja attālāk no troņa, un pievērsās Margaretai:

—   Tagad, daiļā jaunava, izstāstiet man visu kā sieviete sievie­tei un nebaidieties, ka jūsu atklātība tiks izmantota, kad spriedīs tiesu par jūsu līgavaini. Pret jums pašu, vismaz pagaidām, ne­kādas apsūdzības nav. Vispirms pasakiet man, vai jūs patiesi esat saderināta ar šo garo džentlmeni un vai patiesi viņam pieder jūsu sirds?

—   Jā, tā ir, jūsu majestāte, — atbildēja Margareta, — un mēs viens otra dēļ esam daudz cietuši. — Tad iespējami īsos vārdos Margareta pastāstīja, ko viņi pārdzīvojuši, un karaliene nopietni klausījās.

—  Ļoti dīvains stāsts, un, ja tā ir patiesība, tad marķīzs Morelja patiešām rīkojies apkaunojoši, — viņa sacīja, kad Margareta bija beigusi. — Bet kā gan varēja notikt tā, ka Morelja, kas gribēja piespiest jūs kļūt par viņa sievu, tagad ir salaulājies ar jūsu mā­sīcu? Jus kaut ko no manis slēpjat, — karaliene cieši paraudzījās Margaretā.