DAIĻĀ MARGARETA

Pēc tam Kastels ar Margaretu izgāja dārzā un sastapa tur Pī­teru. Viņš tikko bija atgriezies no turnīra, pietvīcis aiz piepūles, un izskatījās ļoti vīrišķīgs un skaists. Margareta paņēma viņu aiz rokas, paveda sānis urn izstāstīja jaunās vēstis.

— Es priecājos par to! — Pīters sacīja. — Jo drīzāk šī jezga sāksies, jo drīzāk tā beigsies. Bet, mana dārgā, — viņa seja kļuva ļoti nopietna, — Moreljam ir liela vara šai zemē, un es esmu pārkāpis tās likumus, tā ka neviens nezina, kāds būs iznākums. Mani var notiesāt uz nāvi vai ilgu ieslodzījumu, vai ari, ja man dos iespēju cīnīties, es varu krist kaujā. Jebkurā gadījumā mēs tiksim izšķirti uz kādu laiku vai pavisam. Ja tā notiktu, lūdzama, nepaliec šeit ne cerībā mani izglābt, ne cita iemesla dēj, jo, kamēr tu būsi Spānijā, Morelja neliksies mierā un mēģinās dabūt tevi savā varā, turpretī Anglijā tu būsi droša no viņa.

Dzirdot šos vārdus, Margareta skaji iešņukstējās, jo doma, ka Pīteram var klāties ļauni, lika viņas sirdij sažņaugties.

—   Es tev allaž paklausīšu, — viņa sacīja, — bet kā gan es varu atstāt tevi, dārgais, kamēr tu esi dzīvs? Un, ja tev, pasarg dievs, būtu jāmirst, kā lai es spēju dzīvot tālāk bez tevis? Tad labāk es drīz vien tev sekošu.

—   Es to negribu, — sacīja Pīters. — Es gribu, lai tu nodzīvotu savas dienas līdz galam un sastaptos ar mani mūžībā, kad pie­nāks laiks, bet ne ātrāk. Un vēl es teikšu tev: ja kādreiz pēc gadiem tu sastaptu krietnu cilvēku un vēlētos ar viņu apprecēties, tad dari to, jo.es zinu, ka tu nekad neaizmirsīsi mani, savu pirmo mīlestību, un ka bez šīs pasaules ir vēl citas pasaules, kur nav ne precēšanās, ne laulības saišu. Lai mana mirusī roka smagi negulst pār tevi, Margaret!

—  Tomēr, — Margareta cēlā sašutumā atbildēja, — tas tā būs, jo mana sirds pieder tev. Tu vari būt drošs, Pīter, — kaut arī nāve mūs šķirtu, es palikšu mūžam tev uzticīga.

—   Paldies tev! — Pīters sacīja, atviegloti nopūzdamies, jo doma, ka Margareta varētu kļūt par sievu kādam citam pat pēc viņa nāves, bija tam nepanesama, kaut arī savā godīgumā un vien­kāršībā pats bija viņai to vēlējis, baidīdamies, ka citādi Margaretas turpmākā dzīve būs bez jebkāda prieka.

Tad ziedoša krūma pavēnī viņi apskāvās, kā apskaujas cilvēki, kas nezina, vai kādreiz vēl skūpstīs viens otru, un šķīrās, jo saule jau tuvojās rietam.

Nākamajā rītā Kastelu un Margaretu atkal veda uz Alkasaras pili, bet šoreiz Pīters negāja kopā ar viņiem. Lielā Taisnības zāle jau bija pilna ar padomniekiem, virsniekiem, ziņkārības šurp atvi­linātiem augstmaņiem un dāmām, kā arī citiem interesentiem un personām, kam bija kāds sakars ar izskatāmo lietu. Taču pagai­dām Margareta nekur neredzēja ne Morelju, ne Betiju, un arī ka­ralis un karaliene vēl nebija ieņēmuši savas vietas uz troņa. Pīters jau stāvēja aiz barjeras, no abām pusēm sargu ielenkts, un, kad Kastelu un Margaretu veda uz viņiem norādītajiem krēsliem tur­pat līdzās, ar smaidu un galvas mājienu viņus sveicināja. Tiklīdz viņi bija nonākuši pie savām vietām, atskanēja fanfaras un pa durvīm zāles dibensienā roku rokā iesoļoja Spānijas valdnieki Ferdinands un Isabella. Visi klātesošie piecēlās kājās, zemu pa­klanījās un palika stāvam, kamēr viņu majestātes apsēdās.

Karalis, kuru mūsu varoņi tagad redzēja pirmo reizi, bija drukns, enerģiska izskata vīrietis ar gaišu vaigu, laipnām acīm un augstu pieri, taču Margaretai viņa seja šķita mazliet viltīga — tāda cil­vēka seja, kurš nekad neaizmirst savas intereses. Tāpat kā kara­liene, viņš bija ģērbies greznā, ar zeltu izšūtā tērpā, ko rotāja Aragonas ģerboņi, rokā viņam bija zelta scepteris ar briljantu galā, un pie sāniem kā apliecinājums tam, ka viņš ir karotājs valdnieks, karājās garš zobens ar krustveida rokturi. Smaidot viņš atbildēja uz savu pavalstnieku goddevīgo sveicienu, paceldams roku pie cepures un palocīdamies. Tad karaļa skatiens apstājās pie dai­ļās Margaretas, un pagriezies viņš augstā, spalgā balsī jautāja karalienei, vai šī esot tā dāma, ko Morelja apprecējis, un, ja tā būtu, kādēļ gan marķīzs gribot no viņas atbrīvoties.

Isabella atbildēja, ka, cik viņai zināms, šo senjoru Morelja tīko­jis apprecēt, bet, kā pats apgalvojot, aiz pārpratuma apprecējis citu. Sī skaistule īstenībā esot saderināta ar apsūdzēto, kas stāvot viņu priekšā. Visi, kas dzirdēja karalienes atbildi, sāka smieties.

šai brīdī tiesas zālē ienāca marķīzs Morelja savu draugu un dažu garās mantijās tērpušos advokātu pavadībā, ģērbies kā parasti melnā samtā un izgreznojies ar spožiem ordeņiem. Galvā viņam bija melna samta cepure, no kuras nokarājās liela pērle. So cepuri viņš nenoņēma pat tad, kad paklanījās karalim un karalienei, jo bija viens no nedaudzajiem Spānijas grandiem, kas drīkstēja neno­ņemt galvassegu viņu majestāšu priekšā. Tie atbildēja uz marķīza sveicienu — Ferdinands draudzīgi pamādams, Isabella vēsi palo­cīdamās —, un arī viņš apsēdās tam paredzētajā vietā. Tieši šai brīdī pūlis zāles viņā galā sakustējās un varēja dzirdēt vienu no tiesas kalpotājiem saucam: