DAIĻĀ MARGARETA

Pīters sāka pateikties par žēlīgo spriedumu, bet karalis, līdz ga­lam viņā nenoklausījies, jautāja, vai kādam no klātesošajiem būtu kas sakāms sakarā ar pārējām šodien izskatāmajām prasībām. Tū­līt piecēlās Betija un lūdza vārdu. Ar tulka starpniecību viņa pazi­ņoja, ka saņēmusi viņu majestāšu pavēli ierasties galmā un ir ga­tava atbildēt uz jebkuru jautājumu vai pret viņu vērstu apsūdzību.

—   Kāds ir jūsu vārds, senjora? — karalis vaicāja.

—   Elizabete, marķīze Morelja, dzimusi Elizabete Dīna, no senās un dižciltīgās Dinu dzimtas, pēc tautības angliete, — Betija skaidrā un noteiktā balsī atbildēja.

Karalis pamāja un jautāja:

—   Vai kāds apstrīd šās dāmas titulu un izcelšanos?

—   Es! — sacīja marķīzs Morelja, kas visu laiku nebija bildis ne vārda.

—   Kāds jums pamats to darīt, marķīz?

—   Visai dibināts pamats, — atbildēja Morelja. — Viņa nav marķīze Morelja, jo, salaulādamies ar viņu, es biju pārliecināts, ka tā ir cita sieviete. Viņa nav no senas un dižciltīgas dzimtas, jo bija tikai kalpone šā tirgotāja Kastela mājā Londonā.

—   Tas neko nepierāda, marķīz, — karalis viņu pārtrauca. — Manu dzimtu, es domāju, var saukt par senu un dižciltīgu, — lai nu kurš, bet jūs to neapšaubīsiet, — un tomēr arī es esmu tēlojis kalpa lomu kādā notikumā, kuru droši vien mūsu karaliene atce­ras … — Sis publikai labi saprotamais mājiens izraisīja zālē ska­ļus smieklus, un līdz ar visiem pasmējās arī Isabella. [8] — Lai ap­strīdētu laulību likumību un kādas personas dižciltību, — turpināja karalis, — jābūt pierādījumiem. Bet vai šī dāma tiek apsūdzēta tādā noziegumā, kas liegtu viņai aizstāvēties?

—   Nē, — Betija aši atbildēja, — mana vienīgā vaina ir tā, ka esmu nabaga, un mans noziegums — ja to var uzskatīt par nozie­gumu — apprecēšanās ar šo cilvēku, marķīzu Morelju.

Zālē atkal atskanēja smiekli.

—   Neliekas gan, kundze, ka jūs tagad būtu nabaga, — sacīja karalis, palūkodamies uz Betijas grezno, dārgakmeņiem rotāto tērpu. — Un mēs šeit precēšanos drīzāk sliecamies uzskatīt par ģeķību, nevis noziegumu. — Sie vieglprātīgie vārdi lika karalienei mazliet saraukt pieri. — Bet, — karalis tūlīt piebilda, — pierādiet savas tiesības, kundze, un piedodiet man, ka līdz tam es nesaucu jūs par marķīzi.

—   Te ir mans pierādījums, majestāte, — sacīja Betija, izvilk­dama laulību dokumentu un pasniegdama to apskatīšanai.

Tiesneši un viņu majestātes izlasīja dokumentu, un karaliene piezīmēja, ka tā dublikāts viņai jau uzrādīts un nodots attiecīgām instancēm.

—   Vai garīdznieks, kas izdarīja laulāšanu, ir šeit? — jautāja karalis.

Piecēlās Bernaldess, Kastela pilnvarotais, un paziņoja, ka ga- rldznieks gaida ārpusē, taču noklusēja, cik dārgi nācies samaksāt par tā ierašanos.

Viens no tiesnešiem lika garīdznieku iesaukt iekšā, un drīz vien zālē klanīdamies ienāca lapsas ģīmis tēvs Enrike. Marķīzs dusmīgi nozibsnīja ar acīm uz viņa pusi. Nodevis zvērestu, tēvs Enrike pa­teica, ka viņš bijis garīdznieks Motrilā un marķīza Moreljas kape­lāns, bet tagad esot svētās inkvizīcijas sekretārs Seviljā. Atbildot uz tālākiem jautājumiem, viņš liecināja, ka pēc paša līgavaiņa vē­lēšanās un ar tā pilnīgu piekrišanu tādā un tādā datumā Granadā salaulājis marķīzu ar šo dāmu, kura tagad stāv viņu priekšā un kuras vārds, kā viņam zināms, ir Betija Dīna. Tā kā līgava katrā ziņā vēlējusies saņemt uz rokas laulību oficiālu apstiprinājumu, viņš izgatavojis to dokumentu, kas tagad šeit tiesā uzrādīts un ko tūlīt pēc ceremonijas marķīzs un pārējie parakstījuši turpat Moreljas pils kapelā Granadā. Pēc tam viņš atstājis Granadu un devies uz Sevilju, lai stātos inkvizīcijas sekretāra amatā, ko svētā baznīca viņam piešķīrusi kā apbalvojumu par veiksmīgi uzrakstīto traktātu pret ķeceriem. Tas būtu viss, kas viņam šai lietā zināms.

Nu piecēlās Moreljas advokāts un noprasīja tēvam Enrikem, kas viņam devis ar laulībām saistītos rīkojumus. Garīdznieks atbildēja, ka marķīzs pats ar viņu par šo jautājumu nekad tieši neesot runā­jis, vismaz līgavas vārdu nekad neesot pieminējis; visu kārtojusi Ineša.

Nu iejaucās karaliene, vaicādama, kur ir šī senjora Ineša un kas viņa tāda. Garīdznieks atbildēja, ka senjora Ineša ir spāniete, viena no marķīza Granadas pils kalpotājām, kas visnotaļ baudījusi sava pavēlnieka uzticību. Viņa esot jauna un skaista, bet nekā vairāk par šo sievieti viņš nevarot pastāstīt. Kur Ineša atrodoties pat­laban, viņš nezinot, kaut gan abi kopā atjājuši uz Sevilju. Varbūt marķīzs to zinot.