DAIĻĀ MARGARETA

— Ceļu! Atbrīvojiet ceļu marķīzei Moreljai!

Izdzirdis šo vārdu, marķīzs, kura acis kā piekaltas kavējās pie Margaretas, dusmīgi saviebās un piecēlās kājās, it kā gribētu pro­testēt, bet aiz muguras stāvošais advokāts viņam kaut ko pačuk­stēja, un viņš atkal apsēdās.

Ļaužu pūlis pašķīrās, un Margareta pagriezusies ieraudzīja pro­cesiju, kas pa izveidojušos eju virzījās cauri zālei. Daži tur bija tērpušies bruņās, citi — baltās mauru drānās, ko rotāja marķīza Moreljas vapenis — sarkans ērglis. Pašā centrā soļoja slaida, skaista dāma, kuras trenu nesa divas maurietes. Virs viņas pieres mirdzēja diadēma, gaišie mati bija izlaisti, no pleciem lejup krita purpura apmetnis, daļēji aizsegdams krāšņo, ar pērlēm izšūto tērpu, ko Morelja bija dāvinājis Margaretai, un ap balto, atsegto kaklu vizēja pērļu virkne — marķīza kompensācija Betijai par no­darītajām pārestībām.

Margareta raudzījās, aiz brīnumiem acis ieplētusi, bet Kastels, kas sēdēja līdzās, nomurmināja:

—   Tā ir mūsu Betija! Tik tiešām — drēbes ceļ cilvēku!

Jā, tā neapšaubāmi bija Betija, kaut arī, atceroties viņu vienkār­šajā vilnas ģērbā vecajā namā Holbornā, nebija viegli pazīt na­baga radinieci šajā lepnajā, majestātiskajā dāmā, kas izskatījās tā, it kā visu mūžu būtu staigājusi pa piļu marmora grīdām un grozījusies augstmaņu un karalieņu sabiedrībā. Nesatricināmi mie­rīga viņa cēli soļoja cauri lielajai zālei, neskatīdamās ne pa labi', ne pa kreisi, ifeievērodama ļaužu sačukstēšanos visapkārt un ne­likdamās redzam pat Morelju un Margaretu, kamēr nonāca brīvajā telpā viņpus barjeras, kur stāvēja Pīters un sargi, kas, blenzdami viņā, steigšus pavirzījās sānis. Tur Betija trīsreiz noliecās reve­ransā — divreiz karalienes priekšā, vienreiz karaļa, tās vīra, priekšā, tad pagriezās un paklanījās marķīzam, kurš nodūra acis un ignorēja viņas sveicienu, pēc tam palocījās Kastelam un Pīte­ram un beidzot, piegājusi pie Margaretas, pavērsa vaigu, lai mā­sīca to noskūpstītu. Margareta ar pienācīgu pazemību to izda­rīja un iečukstēja Betijai ausī:

—   Kā jūtas jūsu gaišība?

—   Labāk, nekā justos tu manā vietā, —Betija čukstus atbil­dēja, mazlietiņ piemiegdama kreiso aci. Tad Margareta izdzirdēja karali paklusu sakām karalienei:

—   Kāda krāšņa sieviete — gluži kā pāvs! Paraugieties uz vi­ņas stāvu, uz šīm lielajām acīm! Morelja ir pārlieku izvēlīgs.

—  Varbūt viņam gulbji tīk labāk par pāviem, — karaliene tāpat pusbalsī atteica, pamezdama skatienu uz Margaretu, kuras apga­rotais un izsmalcinātais daiļums kontrastā ar staltās māsīcas žil­binošo ārieni šķita vēl jo pievilcīgāks. Tad Isabella ar rokas mā­jienu norādīja Betijai viņas vietu. Betija apsēdās, viņas svīta no­stājās aizmugurē, un tulks novietojās līdzās.

—  Es esmu mazliet nesaprašanā, — sacīja karalis, ļaudams ska­tienam pārslīdēt no Moreljas uz Betiju, tad no Margaretas uz Pīteru, jo acīmredzot situācijas komisms nepalika viņam nepama­nīts. — Kas tad īsti mums šeit jāizspriež?

Piecēlās viens no likumzinātājiem jeb alkaldiem un pateica, ka viņu majestātēm jāizskata apsūdzība pret angli, kurš saukts tiesas priekšā par Svētās Ermandadas kareivja nogalināšanu, taču acīm­redzot ar šo lietu esot saistītas vēl citas.

—  Tā šķiet gan, — atteica karalis. — Piemēram, apsūdzība par mums draudzīgas zemes pavalstnieku aizvešanu no šīs zemes teri­torijas, prasība anulēt kādas laulības, pretprasība pasludināt šīs laulības par likumīgām un dievs vien zina, kas vēl… Labi, ņemsim pēc kārtas. Sāksim ar šo garo angli.

Pirmais Pītera lietā uzstājās prokurors, izklāstīdams apsū­dzību tādā pašā veidā, kā jau iepriekš bija stāstīts karalienei. Kap­teinis Arrano nodeva liecību par kareivja nogalināšanu, bet, Pī­tera advokāta iztaujāts, acīmredzot neturēdams Jaunu prātu uz apsūdzēto, atzina, ka minētais kareivis izturējies rupji pret donju Margaretu un ka minētais Pīters, būdams šai. zemē svešinieks, va­rējis viegli noturēt viņus par laupītājiem vai pat mauriem. Turklāt viņš nevarot apgalvot, ka anglis šo kareivi nogalinājis ar nolūku.

Tad savu liecību nodeva Kastels, pēc tam Margareta, runādama vienkārši un aizkustinoši. Kad viņa pastāstīja, ka Pīters ir viņas saderinātais līgavainis, ar kuru viņa nākamajā dienā būtu salaulā­jusies, ja netiktu ļaunprātīgi aizvesta projām no Anglijas, un ka viņa saukusi Pīteru palīgā, kad kareivis viņu sagrābis un norāvis plīvuru, zālē atskanēja līdzjūtīga murdoņa un karalis ar karalieni sāka savā starpā sarunāties, vairs sevišķi neieklausīdamies Marga­retas tālākajos vārdos.

Tad viņu majestātes apspriedās ar abiem tiesnešiem, kas sēdēja līdzās, pēc tam karalis pacēla roku un paziņoja, ka viņi pieņēmuši lēmumu, proti: ievērojot apstākļus, kādos kareivis nogalināts, anglis tiek attaisnots, jo nav nekādu pierādījumu, ka viņš būtu to darījis ar iepriekšēju nolūku vai zinājis, ka šis vīrs ir Svētās Er­mandadas kareivis. Tādēļ yiņš tiek atbrīvots ar noteikumu, ka sa­maksās nogalinātā atraitnei zināmu naudas kompensāciju, kas, izrādās, ir jau izdarīts, un vēl nelielu summu, lai noturētu aizlū­gumus par mirušā dvēseli.