DAIĻĀ MARGARETA

—   Jūsu majestāte, — Margareta atbildēja, — man bija kauns stāstīt pārējo, taču es uzticēšos jums un to darīšu, lūgdama jūsu karalisko piedošanu, ja jūs atzīsiet, ka mēs, atrazdamies bezizejas stāvoklī, esam rīkojušies slikti. Mana māsīca Betija Dīna atmak­sāja Moreljam ar viltu pret viltu. Viņš iekaroja Betijas sirdi un solījās viņu apprecēt, un Betija, riskēdama ar savu dzīvību, nostā­jās pie altāra manā vietā, tā dodama mums iespēju aizbēgt.

—   Drosmīga rīcība, kaut arī ne visai godīga, — sacīja kara­liene. — Es tikai šaubos, vai šādas laulības būs spēkā. Bet par to lai spriež baznīca, tā nav mana darīšana. Protams, ir grūti dus­moties uz jums. Kā jūs teicāt: ko Morelja jums solīja, kad Londonā lūdza jūsu roku?

—  Jūsu majestāte, viņš solīja pacelt mani augstā godā, varbūt pat… — Margareta saminstinājās, — tajā tronī, kur sēžat jūs.

Isabella sarauca pieri, tad pasmējās un, noskatīdama Margaretu no galvas līdz kājām, sacīja:

—  Jums tas lieliski piederētos, tik tiešām varbūt labāk nekā man. Bet ko viņš vēl teica?

—  Jūsu majestāte, viņš sacīja, ka ne visi mīlot karali, viņa tē­voci, bet viņam, marķīzam, esot daudz draugu, kas atceroties, ka karaļa tēvs, Moreljas vectēvs, noindējis viņa tēvu. Un vēl: ka viņa māte esot mauru princese un viņš varot izmantot mauru palīdzību vai arī kādā citā ceļā sasniegt savu mērķi.

—   Tā, tā, — karaliene noteica. — Kaut arī Morelja ir krietns baznīcas dēls un mans vīrs viņu ļoti mīl, man viņš nekad nav paticis, un es pateicos jums par brīdinājumu. Taču man neklājas runāt ar jums par tādām augstām lietām, kaut gan šķiet, ka vie­nam otram šai ziņā ir citādi uzskati. Daiļā Margareta, vai jūs nevēlaties man kaut ko lūgt?

—  Jā, jūsu majestāte. Es lūdzu jūs būt žēlsirdīgai pret manu mīļoto līgavaini, kad viņš stāsies jūsu tiesas priekšā. Viņam it strauja daba un smaga roka, un tādi cilvēki kā viņš, kam bruņnie- ciskums ir asinīs, nespēj mierīgi noskatīties, ka rupji vīrieši ap­vaino viņu dāmas un rauj tām nost drēbes. Un vēl es lūdzu aiz­sargāt mani pret Morelju, lai viņam netiktu atļauts ne man pie­

skarties, ne pat runāt ar mani; jo, lai cik augstdzimis un dižma­nīgs viņš ir, es viņu ienīstu kā indīgu čūsku.

—   Es teicu, ka gribu noskaidrot patiesību un lemt taisnu tiesu, daiļā Anglijas Margaret, — karaliene smaidīdama sacīja, — taču domāju, ka tas, ko jūs lūdzat, neliks noslīdēt apsējam no taisnī­bas dievietes acīm. Ejiet un esiet mierīga! Ja jūs esat teikusi man patiesību, par ko es nešaubos, un ja lēmēja būs Spānijas Isabella, senjorām Broumam sods nebūs bargs un marķīzs Morelja-,' šis spāņu prinča un kaut kādas neticīgo princeses ārlaulības dēls, — šos vārdus karaliene izrunāja ar lielu rūgtumu, — pat ar savu ēnu jūs neapgrūtinās. Taču es brīdinu jūs, ka karalis, mans vīrs, gluži dabiski, mīl šo cilvēku un nelabprāt vērsīsies pret viņu. Sakiet man, jūsu līgavainis taču ir drošsirdīgs vīrs, vai ne?

—   Ļoti drošsirdīgs, — Margareta smaidīdama atbildēja.

—   Un viņš varētu, jājot zirgā, rīkoties ar šķēpu, ja šis strīds būtu jāizšķir cīņā?

—   Jā, jūsu majestāte, un cilāt zobenu arī, tikpat labi kā citi bruņinieki, kaut gan tikai nesen ir atspirdzis no slimības. Ne viens vien par to pārliecinājās Bosvortas kaujā.

—  Labi. Bet tagad atvadīsimies, — karaliene pasniedza Marga­retai roku skūpstam. Tad, pasaukusi divus virsniekus, lika tiem pa­vadīt Margaretu uz cietumu un tur pateikt, ka jaunajai dāmai ir atļauts sūtīt vēstis un rakstīt karalienei, kad vien viņa vēlas.

Tās pašas dienas vakarā Morelja ieauļoja Seviljā. Viņš būtu tur ieradies jau daudz ātrāk, bet, tā kā mauri, kas bija pavadījuši Pīteru, Margaretu un Kastelu līdz ceļu krustojumam, stāstīja, ka redzējuši viņus aizjājam Malagas virzienā, tad vispirms devās uz šo pilsētu. Tur bēgļus neatradis, viņš griezās atpakaļ un sadzina viņu pēdas līdz Seviljai. Te viņš drīz vien uzžināja visu, kas noti­cis, arī to, ka pirms desmit stundām uz Granadu nosūtīti jātnieki ar pavēli marķīzam Moreljam ierasties Seviljā kopā ar Betiju, ko viņš apprecējis.