DAIĻĀ MARGARETA

Tad tika nopratināti marķīza sekretāri, pēc tam vairāki viņa kal­potāji. Kaut arī diezgan nelabprāt, tie apstiprināja visu Betijas stāstīto, arī to, ka marķīzs pirms laulībām līgavu apskāvis un tobrīd plīvurs bijis pacelts.

Tā Betija beidza savu aizstāvību, lūgdama tiesības vēlreiz iz­teikties, pēc tam kad būs noklausījusies marķīza liecību.

Karalis, karaliene un alkaldi kādu brīdi apspriedās, jo acīm­redzot viņu vidū nebija vienprātības: vieni domāja, ka šī lieta jā­izbeidz un jānodod citam tribunālam, citi uzskatīja par pareizāku turpināt. Beidzot karaliene sacīja, ka vismaz marķīzam Moreljam vēl vajadzētu dot vārdu, jo varbūt viņš varēšot pierādīt, ka viss šis dīvainais stāsts ir tīrā falsifikācija un ka viņš nemaz nav at­radies Granadā laikā, kad it kā notikušas šīs laulības.

Karalis un alkaldi piekrita. Marķīzs nodeva zvērestu un, sākot savu stāstījumu, atzina, ka šis atgadījums viņa dzīvē gan nepie­derot pie tādiem, ko varētu ar lepnumu publiski izklāstīt. Viņš pa­stāstīja, kā pirmoreiz sastapis Margaretu, Betiju un Pīteru pub­liskas ceremonijas laikā Londonā, kā no pirmā acu uzmetiena iemīlējies Margaretā un pavadījis viņu mājup uz viņas tēva, tir­gotāja Džona Kastela namu.

Vēlāk viņš atklājis, ka šis Kastels, kas bērnībā kopā ar tēvu aizbēdzis no Spānijas, ir nekristīts ebrejs, bet izliekas par kristieti. (Sis paziņojums izraisīja tiesā lielu sensāciju, un karalienes seja kļuva barga.) Tiesa, Kastels apprecējis kristīgu sievieti, viņa meita Margareta tikusi kristīta, audzināta kristīgā ticībā un esot uzti­cama tās piederīgā. Margareta arī nemaz neesot zinājusi, ka viņas tēvs ir ebrejs, — par to marķīzs bijis pārliecināts, citādi, protams, būtu atmetis nodomu viņu apprecēt. Viņu majestātes gan sapra­tīšot, ka zināmu iemeslu dēļ viņš centies izdibināt visu patiesību par Anglijā dzīvojošajiem ebrejiem. Viņš par to jau rakstījis viņu augstīfiām, tikai sakarā ar kuģa bojā eju un sarežģījumiem mājas dzīvē vēl nepaguvis personiski ziņot par savas misijas rezultātiem.

Turpinādams savu stāstu, marķīzs atzinās, ka patiešām uzsācis flirtu ar kalponi Betiju, lai piekļūtu Margaretai, kuras tēvs, kaut ko nojauzdams par viņa misiju, izturējies pret viņu ar neuzticību. Taču šās sievietes tikumība esot apšaubāma.

Nu Betija pietrūkās kājās un skaļi sacīja:

— Es paziņoju, ka marķīzs Morelja ir nelietis un melis! Manā mazajā pirkstiņā ir vairāk tikumības nekā visā viņa miesā … un viņa mātes arī! — Sis mājiens lika marķīzam tumši pietvīkt, bet Betija, pagaidām apmierināta ar šo trāpīgo dzēlienu, atkal ap­sēdās.

Morelja bildinājis Margaretu, bet tā atteikusies kļūt par viņa sievu, — kā noskaidrojies, tāpēc, ka bijusi saderināta ar savu at­tālu radinieku — senjoru Pīteru Broumu, trakgalvi un kausli, kas jau Londonā iekļuvis nepatikšanās, jo nogalinājis kādu cilvēku, un tagad Spānijā nokāvis Svētās Ermandadas kareivi. Tad nu savā izmisumā, būdams dziļi iemīlējies un apzinādamies, ka varēs Mar­garetai piedāvāt augstu stāvokli un bagātību, marķīzs nācis uz domām nolaupīt viņu, bet, lai to izdarītu, bijis spiests pret savu gribu aizvest līdz arī Betiju.

Pēc daudziem piedzīvojumiem viņi nonākuši Granadā. Tur mar­ķīzam radusies izdevība parādīt donjai Margaretai, ka šis senjors Pīters Broums, atrazdamies ieslodzījumā, uzsācis mīlas sakarus ar viņa kalpotāju Inešu, kas te tikusi pieminēta, bet tagad bez pēdām nozudusi.

Nu Pīters vairs neizturēja, pielēca kājās un, visiem dzirdot, no­sauca marķīzu par meli, piebilzdams, ka ir gatavs to pierādīt cīņā,

ja vien būtu izdevība, taču karalis pavēlēja viņam apsēsties un klusēt.

Pārliecinājusies par sava iemīļotā neuzticību, marķīzs turpināja, donja Margareta beidzot piekritusi kļūt par viņa sievu ar tādu no­teikumu, ka viņas tēvam, senjoram Broumam un viņas kalponei Betijai Dinai tiks atļauts atstāt Granadu …

—   Kur viņus aizturēt, — piezīmēja karaliene, — jums nebija nekādu tiesību, marķīz. Izņemot varbūt vienīgi tēvu — Džonu Kastelu, — viņa zīmīgi piebilda.

Jā, tik tiešām viņam nebijis tiesību to darīt,— marķīzs godbijīgi atzina.

—  Tātad šim solījumam precēties nebija ne likumīga, ne morāla pamata, — karaliene skarbi sacīja, un alkaldi piekrītoši pamāja, apstiprinādami viņas secināijumu.

Marķīzs tomēr uzdrošinājās pret to iebilst, sacīdams, ka donja Margareta pati tā vēlējusies. Dienā, kad noliktas laulības, gūstekņi atlaisti brīvībā un, pārģērbušies mauru drānās, aizjājuši no Grana- das, bet tagad viņš zinot, ka viltīgā Ineša, droši vien Kastela un viņa draugu ebreju uzpirkta, slepus izkārtojusi tā, ka aizbēgusi donja Margareta, nevis kalpone Betija, ar kuru viņš pēc tam ticis salaulāts, būdams pārliecināts, ka tā ir Margareta.