DAIĻĀ MARGARETA

—   Uz sava kuģa

Karalis un karaliene atkal apspriedās par šo kārtu starpības jautājumu, kas tajos laikos viņu zemē bija visai svarīgs. Tad Isabella sacīja:

—   Tas ir tiesa, nevar prasīt, lai spāņu grands cīnītos divkaujā ar vienkāršu ārzemnieku. Reiz marķīzs Morelja ir cēlis šādu iebil­dumu, mēs to atbalstām un paziņojam, ka viņa gods liek noraidīt šo izaicinājumu. Taču mēs redzam viņa vēlēšanos to pieņemt un esam gatavi darīt visu, kas mūsu spēkos, lai dotu viņam iespēju cīnīties un lai neviens nevarētu sacīt, ka spānietis, kas ļauni iztu­rējies pret angli un savu valdnieku klātbūtnē publiski uzaicinats dot gandarījumu ar ieročiem rokās, savas augstās kārtas dēļ at­teicies no divkaujas. Senjor Pīter Broum, ja jūs pieņemtu no mūsu rokām to, ko citi jūsu tautieši ar lepnumu ir pieņēmuši, mēs, ticē­dami, ka esat drošsirdīgs un krietns vīrs no dižciltīgas dzimtas, iecelsim jūs Svētā Jago ordeņa bruņinieku kārtā, līdz ar to pie­šķirot jums tiesības kā līdzīgam satikties un arī cīnīties ar jebkuru Spānijas augstmani, ja vien viņš nav tiešs karaļu pēctecis, uz ko, mūsuprāt, visvarenais un lepnais marķīzs Morelja nepretendē.

—   Es pateicos jūsu majestātēm, — Pīters pārsteigts sacīja, — par godu, ko man parādāt. Ja mans tēvs būtu lauzis uzticības zvērestu un kaujā pie Bosvortas cīnījies otrā pusē, tad man par bruņinieku nebūtu jākļūst aiz jūsu majestāšu žēlastības. Taču savā pašreizējā stāvoklī esmu jums ļoti pateicīgs, jo tagad augstdzimu- šais marķīzs Morelja neuzskatīs par pazemojumu izšķirt mūsu ilgo strīdu tā, kā viņš vēlētos.

—   Nāciet šurp un nometieties ceļos, senjor Pīter Broum! — sa­cīja karaliene, kad Pīters bija beidzis runāt.

Viņš paklausīja, un Isabella, paņēmusi karaļa zobenu, iesvētīja viņu par bruņinieku, trīsreiz uzsizdama ar to pa Pītera labo plecu un sacīdama:

—   Piecelieties, ser Pīter Broum, Svētā Jago ordeņa bruņiniek un Spānijas don!

Pīters piecēlās, paklanījās un, atkāpdamies atmuguriski, kā pra­sīja etiķete, gandrīz novēlās no paaugstinājuma. Daži to uzskatīja par labu zīmi Moreljam.

—   Ser Pīter, — karalis sacīja, — mūsu ceremonijmeistars no­teiks jūsu divcīņas laiku un veidu, kāds jums abiem ar marķīzu būtu visērtākais. Līdz tam mēs pavēlam jums abiem atturēties no nepiedienīgiem vārdiem vai rīcības vienam pret otru, jo drīz jums būs jātiekas vaigu vaigā, lai nāvīgā cīņā uzzinātu dieva sprie­dumu. Tā kā vienam no pretiniekiem tajā būs jāmirst, mēs liekam jums pie sirds: sagatavojiet savas dvēseles stāties tā kunga troņa priekšā. Mēs esam visu pateikuši.

Publika acīmredzot domāja, ka tiesa beigusies, un daudzi jau grasījās atstāt zāli, taču karaliene pacēla roku un sacīja:

—   Ir vēl citi jautājumi, par kuriem mums jāpaziņo spriedums. Sī senjora, — Isabella norādīja uz Betiju, — kā mēs sapratām, lūdz, lai viņas laulības ar marķīzu Morelju atzīst par likumīgām, bet marķīzs savukārt prasa, lai viņa laulības ar minēto senjoru pa­sludina par spēkā neesošām. Taču šo jautājumu izšķirt nav mūsu varā, jo laulības ir baznīcas sakraments. Tādēļ mēs atstājam tā iz­lemšanu viņa svētībai pašam pāvestam vai viņa legātam, kas ar savu gudrību atradīs vispareizāko spriedumu, ja ieinteresētās puses vēlē­sies savu strīdu nodot viņa tiesai. Pagaidām mēs pasludinām un pa­vēlam: līdz tam laikam, kamēr viņa svētība pāvests nebūs izlēmis citādi, šī senjora, dzimusi Elizabete Dīna, it visur mūsu pārval­dītajās zemēs jāatzīst par marķīzi Morelju un attiecīgi jāuzņem, bet viņas godājamam vīram visu savu dzīves laiku jāsagādā tai pienācīgi līdzekļi. Pēc marķīza nāves, ja no Romas netiktu saņemts nekāds spriedums šai lietā, viņa mantos un iegūs savā valdījumā to daļu marķīza zemju un īpašumu, kas pēc šīs karalistes likumiem sievai pienākas.

Kamēr Betija pateicībā klanījās viņu majestātēm, tā ka dārg­akmeņi uz viņas ņiebura trīsuļoja, bet Morelja dusmīgi viebās, līdz viņa seja kļuva līdzīga melnam negaisa mākonim virs kalniem, publika sačukstēdamās atkal sāka celties augšā no krēsliem, lai izklīstu. Karaliene vēlreiz pacēla roku, jo spriedums vēl nebija galā.

—   Mums jāuzdod viens jautājums drosmīgajam seram Pīteram Broumam un donjai Margaretai, viņa saderinātajai. Vai jūs jopro­jām vēlaties stāties laulībā viens ar otru?

Pīters palūkojās uz Margaretu, Margareta — uz Pīteru, viens otra domas izlasīdami acīs, un Pīters skanīgā balsī atbildēja:

—   Jūsu majestāte, tā ir mūsu abu karstākā vēlēšanās.

Karaliene mazliet pasmaidīja, tad jautāja:

—   Un vai jūs, senjor Džon Kastei, piekrītat un atļaujat savai meitai precēties ar šo bruņinieku?

—   Jā, protams, piekrītu, — Kastels nopietni atbildēja. — Ja ne­būtu iejaucies šis cilvēks, — viņš pameta spīva naida pilnu ska­tienu uz Morelju, — viņi jau sen būtu vīrs un sieva. Tādēļ arī, — Kastels nozīmīgi piebilda, — visa nelielā mantība, kas man Anglijā piederēja, ir nodota uzticamu aizbildņu rokās un novēlēta viņiem abiem un viņu bērniem, tā ka es tagad esmu atkarīgs no viņu žēlastības.

—   Labi, — karaliene sacīja. — Ir palicis vēl tikai viens vienīgs jautājums. Vai jūs abi vēlaties tikt salaulāti pirms marķīza Mo­reljas un sera Pītera Brouma divkaujas? Padomājiet, donja Mar­gareta, iekams atbildat, jo, ja jūs salaulāsieties, tad drīz vien varat

kļūt atraitne, bet, ja atliksiet laulības, tad varbūt nekad nebūsiet viņa sieva.

Margareta ar Pīteru pārmija dažus vārdus, tad Margareta at­bildēja abu vārdā.

—   Ja mans mīļotais kritīs, — viņa sacīja, maigajai balsij aiz­kustinājumā trīcot, — mana sirds tik un tā slīgs sērās un būs sa­lauzta. Es vēlos nodzīvot atlikušās mūža dienas, nesdama viņa vārdu, lai, zinot manas neremdināmās bēdas, neviens mani vairs neapgrūtinātu ar savu mīlestību. Es gribu palikt viņam uzticīga arī debesīs.

—   Labi teikts, — karaliene sacīja. — Mēs paziņojam, ka jūs tik­siet salaulāti mūsu Seviljas katedrālē tajā pašā dienā, kad marķīzs Morelja un sers Pīters Broums cīnīsies divkaujā. Lai nenotiktu nekādi mēģinājumi nodarīt jums vienam vai otram ko ļaunu, — Isabella pašķielēja uz Morelju, — jūs, senjora Margareta, būsiet mana viešņa līdz tam brīdim, kad dosieties pie altāra, bet jūs, ser Pīter, atgriezīsieties Svētās Ermandadas cietumā un jūsu paša drošības labad paliksiet mūsu apsardzībā, taču jums būs atļauts satikties, ar ko vien vēlaties, un iet, kad un kurp vēlaties.

Karaliene apklusa, un tūlīt negaidīti atskanēja karaļa asā, smalkā balss.

—   Mēs esam izlēmuši bruņniecības un laulību jautājumus, — viņš sacīja, — bet ir vēl viens jautājums, par kuru es negribu ļaut runāt mūsu karalienes maigajām lūpām. Tas skar augstākas sfēras nekā abi iepriekšējie — proti, cilvēku dvēseļu mūžīgo dzīvošanu un Kristus baznīcas nesatricināmību zemes virsū. Mums tika paziņots, ka šis te cilvēks, Džons Kastels, tirgotājs no Londonas, ir nešķīste­nis ebrejs, kas pašlabuma dēļ visu mūžu izlicies par kristieti un izmanījies apprecēt kristīgu sievieti. Turklāt viņš ir mūsu pavalst­nieks, jo dzimis Spānijā, un tādēļ padots šās karalistes laicīgai un garīgai jurisdikcijai.

Karalis ieturēja pauzi. Margareta un Pīters izbijušies vērās viens otrā. Vienīgi Kastels stāvēja kluss un mierīgs, kaut gan viņš labāk par tiem nojauta, kas sekos.

—   Mēs viņu netiesāsim, — karalis turpināja, — jo neesam piln­varoti izspriest šādus augstus jautājumus, taču mēs darīsim to, kas mums jādara, — nodosim viņu svētajai inkvizīcijai, lai tur viņš stājas tiesas priekšā!

Margareta skaļi iekliedzās. Pīters lūkojās apkārt, it kā palīdzību meklēdams, kaut gan zināja, ka velti to gaidīt. Nekad savā mūžā viņš nebija juties tik satriekts. Morelja pirmoreiz šajā dienā pa­smaidīja. Vismaz no viena ienaidnieka viņš nu tiks vaļā. Bet Kastels piegāja pie Margaretas un maigi noskūpstīja viņu. Tad pa­spieda roku Pīteram un sacīja:

—   Nogalini to zagli, — viņš pameta skatienu uz Morelju. — Es zinu, tu to izdarīsi un izdarītu arī tad, ja tev būtu jācīnās ar desmit tādiem kā viņš. Un esi labs vīrs manai meitai — ak, es jau zinu, ka tu tāds būsi, jo es prasīšu tev norēķinus par visu, kad tiksimies tur, kur nav ne ebreju, ne kristīgo, ne garīdznieku, ne karaļu. Ta­gad stāvi kluss un samierinies ar nenovēršamo, kā to daru es. Man vēl ir kas sakāms, pirms es šķiros no jums un šīs pasaules. Jūsu majestātes, es nedomāju taisnoties, un, kad mani pratinās jūsu inkvizīcijas tiesneši, to uzdevums būs viegls, jo es nevēlos neko noliegt un runāšu patiesību, taču ne aiz bailēm vai tāpēc, ka bītos ciešanu. Jūsu majestātes, jūs teicāt, ka šie divi cilvēki, kas kopš dzimšanas ir pietiekami labi kristieši, tiks salaulāti. Es gribētu jautāt, vai mans noziegums pret baznīcu, kurā tieku apsūdzēts, nevar būt par iemeslu viņu izšķiršanai vai kā citādi viņiem kaitēt.

—   Sai ziņā jūs varat būt mierīgs, Džon Kastei, — karaliene steigšus atbildēja, it kā gribētu pateikt savu, iekams karalis vai kāds cits pagūst ko iebilst, — jo mēs esam devuši savu karalisko vārdu. Ar jūsu nodarījumu viņiem nav nekāda sakara, un, lai kāds būtu spriedums jums, tas neapdraudēs ne viņus pašus … ne ari viņu īpašumu, — Isabella lēni piemetināja.

—   Liels solījums, — nomurmināja karalis.

—   Tas ir mans solījums, — Isabella noteikti atbildēja, — un es to turēšu par katru cenu. Sie divi tiks salaulāti, un, ja sers Pīters divkaujā paliks dzīvs, viņi sveiki un veseli atstās Spāniju. Nekādu jaunu apsūdzību pret viņiem nedrīkst izvirzīt nevienā mūsu kara­listes tiesā, un nevienam arī nav brīv, atsaucoties uz mums vai mūsu pilnvarotu personu, tos vajāt vai aizturēt kādā citā valstī vai uz jūras. Lai šie mani vārdi tiek uzrakstīti, viena kopija pa­rakstīta un noglabāta arhīvā, bet otra izsniegta donjai Marga- retai.

—   Jūsu majestāte, — Kastels sacīja, — es pateicos jums! Ta­gad, ja man būs jāmirst, es miršu laimīgs. Taču es uzdrošinos pateikt: ja jūs nebūtu to apsolījusi, mans nolūks bija nogalināt sevi šeit jūsu acu priekšā, jo par tādu grēku var likt ciest vienīgi pašam grēciniekam, nevienam citam. Un vēl es saku: šī inkvizīcija, ko jūs esat nodibinājuši, iznīcinās Spāniju un sagraus pīšļos tās vare­nību!

Kastels apklusa, un, kad publika aptvēra viņa pārdrošo vārdu jēgu, zāli pāršalca tāda kā baiļu nopūta. Tad pūlis viņam aiz mu­guras pašķīrās, un atbrīvotajā ejā, soļodami pa divi blakus, pa­rādījās ar kapucēm un maskām aizsegusies mūki un grupiņa sarg­kareivju, kas acīmredzot bija jau tepat kādā stūrī gaidījuši. Tie pienāca klāt Džonam Kastelam, pieskārās viņa plecam, saslēdzās ap viņu ciešā lokā, it kā paslēpdami pasaules acīm, un pēc brīža viņš jau bija nozudis.

Pītera atmiņas par šo savādo dienu Alkasaras pilī Seviljā uz visiem laikiem palika diezgan miglainas un izplūdušas. Un tas nebija nekāds brīnums. Dažu stundu laikā tur izšķīrās viņa likte­nis — viņš stājās tiesas priekšā, sagatavojies uz visbargāko sprie­dumu, un tika attaisnots. Viņš redzēja Betiju, kas no necilas kal­pones bija pārvērtusies par majestātisku un lepnu marķīzi, kā kāpurs pārvēršas par košu tauriņu, dzirdēja, cik pašapzinīgi viņa šai dīvainajā prāvā izklāstīja savas prasības pret vīru, kurš bija viņu piekrāpis un kuru tā savukārt bija piekrāpusi, un kā galu galā, pateicoties savai atjautībai un rakstura stingrībai, vismaz pagai­dām guva uzvaru.

Kā Betijas un Margaretas aizstāvis Pīters izaicināja Morelju uz divkauju, un, kad tas atteicās cīnīties ar netitulētu pretinieku, karaliene Isabella, kas neapšaubāmi gribēja izmantot Pīteru kā ieroci pret Morelju, kura slepenos godkārīgos plānus Margareta bija tai atklājusi, piepeši piešķīra viņam augsto Svētā Jago ordeņa bruņinieka titulu, ko Pīters gan sevišķi nekāroja, bet nekādā citādā ceļā nebūtu varējis iegūt.

Vēl vairāk: beidzot piepildījās Pītera karstākā vēlēšanās — vi­ņam tika dota iespēja godīgā, atklātā kaujā sastapties ar savu ienaidnieku, ko viņš pamatoti ienīda, un cīnīties ar to līdz nāvei bez jebkādas žēlastības. Turklāt Pīteram tika apsolīts, ka pēc da­žām dienām Margareta kļūs viņa sieva, kaut arī varbūt jau pēc stundas būs jāšķiras uz mūžu, un ka līdz tam laikam viņi abi būs pasargāti no Moreljas ļaunprātības un nodevības. Karaliene arī apsolīja: lai kas notiktu, nekad un nevienā zemē pret viņiem vairs nevar celt apsūdzību par to, ko viņi izdarījuši Spānijā.^

Bet tad, kad viss šķita tik labi beidzies, — par priekšā stāvošo divkauju Pīters daudz nedomāja, jo bija pieradis būt allaž gatavs cīņai, — un viņa kauss, tīrs no dubļiem un mielēm, kūsāja līdz malām pilns ar sarkano kaujas prieka un mīlestības vīnu jau pie pašām lūpām, liktenis šo saldo malku pēkšņi pārvērta par indi un žulti. Kastels, viņa līgavas tēvs, cilvēks, ko viņš mīlēja, tika iemests inkvizīcijas pagrabos, no kurienes — Pīters to labi zi­nāja — tas varēja iznākt vairs tikai vienreiz — dzeltenā ģērba, «atņemts laicīgai varai», lai lēnām mirtu uz sārta Kvemadero, kur sadedzināja ķecerus.

Ko gan dos uzvara pār Morelju, ja debesis viņam piešķirs spēku uzvarēt? Kas tās būs par kāzām, ko apzīmogos un svētīs līgavas tēva mokpilnā nāve inkvizīcijas sārta liesmās? Vai viņš jebkad spēs aizmirst šā upura dūmu smaku? Kastels bija drošsirdīgs vīrs, nekāda spīdzināšana nepiespiedīs viņu atteikties no savas pārliecības. Jāšaubās pat, vai viņš maz pūlēsies noliegt savu ticību, — viņš, kuru tēvs ar gudru ziņu bērnībā licis nokristīt un kurš šo apmānu turpinājis, lai varētu mierīgi tirgoties, apprecēt kristīgu sievieti un dzīvot ar to. Nē, Kastels bija nolemts nāvei, un Pīters nespēja glābt viņu no inkvizīcijas un karaļa, kā balodis nespēj glābt savu lizdu no izsalkušiem vanagiem.

Ak, šī pēdējā aina! Visu savu mūžu Pīters nespēs to aizmirst — milzīgā, ornamentiem rotātā zāle ar apgleznotajām arkām un mar­mora kolonnām; pēcpusdienas saules stari, kas iespīdēja pa logiem un plūsmoja kā asinis uz mūku melnajiem ģērbiem, kad viņi ar savu laupījumu atkal ienira arkādes puskrēslā, no kurienes bija tam uzglūnējuši; Margaretas izmisīgais kliedziens un pelnu pelēkā seja, kad tēvu atrāva no meitas un viņa ģībonī saļima uz Betijas dārgakmeņos mirdzošajām krūtīm; ļaunais smīns uz Moreljas lū­pām; karaļa saltais smaids; žēlums karalienes acīs; pūļa satrauktā sačukstēšanās; ātrās, īsās advokātu replikas; rakstveža spalvas čirkstēšana, kad tas, vienaldzīgs pret visu, izņemot savu darbu, parakstīja spriedumu; un it kā pāri tam visam — nāves sūtņu ielenktais Kastels, nesaliekts, izaicinošs, nesatricināmi mierīgs, iz­gaistošs arkādes tumsā, nolemts kapa stingajām skavām.