DAIĻĀ MARGARETA

XXIII nodaļa TĒVS ENRIKE UN MAIZNIEKA KRĀSNS

Bija pagājusi nedēļa. Margareta dzīvoja pilī, un Pīters bija viņu tur divreiz apciemojis. Margaretas sirds lūza aiz žēlabām, un pat tas, ka viņi tiks salaulāti nākamajā sestdienā, kad bija nolikta arī Pītera un Moreljas divkauja, nesagādāja viņai nekādu prieku vai mierinājumu, jo dienu vēlāk, svētdien, Seviljā vajadzēja notikt «Ticības aktam» jeb autodafē, kurā ļaunie ķeceri — ebreji, mauri un baznīcas zaimotāji — izpirks savus noziegumus: vieni uz sārta Kvemadero, ķeceru sadedzināšanas vietā ārpus pilsētas, citi ar sava smagā grēka publisku nožēlošanu, kam sekos mūža ieslodzijums viennlcā, bet daži tiks nožņaugti, pirms viņu miesas atdos liesmām. Bija zināms, ka Džonam Kastelam lemts būt par gal­veno personu šajā ceremonijā.

Raudādama rūgtas asaras, Margareta uz ceļiem lūdzās kara­lieni apžēloties. Taču šīs asaras neietekmēja Isabellas sirdi vai­rāk kā ūdens pilieni dimantu. Visos citos jautājumos karaliene mēdza būt diezgan pieļāvīga, bet, kad runa bija par ticības lie­tām, viņā pamodās lapsas viltība un tīģera nežēlība. Karaliene bija pat sašutusi par Margaretas uzvešanos. Vai tad viņas labā vēl neesot pietiekami daudz darīts? Vai viņa, Isabella, neesot de­vusi savu karalisko vārdu, ka apsūdzētajam, ja viņu atzīs par vainīgu, netiks atņemts īpašums, kas tam pieder Spānijā, un ka nekādas represijas, kas pēc likuma un paražām jācieš šādu no­ziedznieku bērniem, Margaretu neskars? Vai viņa netiks publiski salaulāta ar savu līgavaini, un vai nav apsolīts, ka viņa kopā ar Pīteru, ja tas divkaujā paliks dzīvs, varēs ar godu atstāt Spāniju? Netiek pat prasīts, lai Margareta noskatītos, kā viņas tēvs izpērk savu grēku. Kā krietnai kristietei Margaretai gan vajadzētu prie­cāties, ka tēvam tiek dota iespēja samierināt savu dvēseli ar dievu un kalpot par piemēru citiem viņa nolādētās ticības piederīgajiem. Vai tad arī viņa esot ķecere?

Sašutusi Isabella nevarēja vien rimties, un Margareta klusiņām aizslīdēja projām, pie sevis prātodama, vai var būt pareiza tāda ticība, kas liek bērnam apsūdzēt un nodot mokām savus vecākus. Kur tas ir teikts Pestītāja un viņa apustuļu rakstos? Un, ja nav2 kas to izdomājis?

—  Glāb viņu! Glāb viņu! — Margareta izmisumā čukstēja Pīteram. — Glāb viņu, citādi, es zvēru, lai kā tevi mīlu, lai cik liku­mīgi mēs būtu salaulāti, tu nekad nebūsi mans vīrs!

—   Tas ir cietsirdīgi, — atbildēja Pīters, bēdīgi šūpodams galvu, — jo es taču viņu nenodevu šiem velniem, un mēģinājums viņu glābt var beigties ar to, ka mani piemeklēs tāds pats likte­nis. Taču es darīšu visu, kas cilvēka spēkos.

—   Nē, nē! — Margareta izmisusi iesaucās. — Nedari neko tādu, kas tevi var novest briesmās!

Taču Pīters jau bija aizgājis, nenogaidīdams viņas atbildi.

Bija nakts, un Pīters sēdēja kādas Seviljas maiznīcas slepenā kambarītī. Bez viņa tur vēl atradās tēvs Enrike — tagad svētās inkvizīcijas sekretārs, bet ģērbies laicīgās drānās —, Inesa, Bernaldess un vecais ebrejs Izraels no Granadas.

—   Es atvedu viņu šurp, nav svarīgi, kā, — sacīja Inesa, norādī­dama uz Enriki. — Tas bija diezgan riskanti un nepatīkami. Un kāds no tā labums?

—   Itin nekāda, — tēvs Enrike dzedri atbildēja. — Vienīgi tas, ka es dabūju desmit zelta gabalus.

—   Tūkstoš dublonu, ja mūsu draugs tiks brīvībā sveiks un ve­sels, — vecais ebrejs Izraels iestarpināja. — Dievs augstais debe­sīs! Padomājiet tikai, tūkstoš dublonu!

Sekretāra acis alkatīgi iedzirkstījās.

—   Man tie gluži labi noderētu, — viņš sacīja, — un elle jau varētu vēl kādus desmit gadiņus iztikt bez viena netīra ebreja, taču es nezinu, kā to izdarīt. Es zinu tikai to, ka jūs visi viņam piebied­rosieties. Tas ir liels noziegums — mēģināt uzpirkt svētās inkvi­zīcijas kalpotāju.

Bernaldess nobālēja, Izraels sāka kodīt nagus, bet Inesa uzsita garīdzniekam uz pleca.

—   Vai jūs taisāties mūs nodot? — viņa maigā "balsī jautāja. — Paklausieties, draugs, es šo to saprotu no indēm un zvēru jums: ja jūs to mēģināsiet, tad nepaies ne nedēļa, kad būsiet pagalam, sarāvies deviņos līkumos, un neviens nekad neuzzinās, no kurienes inde nākusi. Vai ari es jūs noburšu — ne velti ilgus gadus esmu dzīvojusi starp mauriem —, tā ka jums uzblīdīs galva, miesas izdēdēs un jūs, neapjēgdams, ko runājat, zaimosiet baznīcu, ka­mēr arī jūs par ķecerību izcepinās uz sārta.

—   Nobursiet mani? — Enrike nodrebēdams sacīja. — Jūs to esat jau izdarījusi, citādi manis šeit nebūtu.

—   Nu tad, ja nevēlaties nokļūt viņpasaulē pirms laika, — Inesa turpināja, vēl arvien mīlīgi plikšķinādama viņam pa plecu, — do­mājiet un atrodiet izeju, uzticamais svētās inkvizīcijas kalpotāj!

—   Tūkstoš dublonu! Tūkstoš zelta dublonu! — ķērca vecais Iz­raels. — Bet, ja jūs mūs piekrāpsiet, tad agrāk vai vēlāk, tūlīt vai pēc mēneša, šogad vai nākamgad — nāve, lēna un mokpilna nāve!

Nu Enrike gauži notrūkās. Niknie skatieni, kas urbās viņā, iedvesa bijāšanu. Ar šiem cilvēkiem jokoties nedrīkstēja.

—   Jums no manis nav jābaidās, — viņš sacīja.