DAIĻĀ MARGARETA

Līgavas apskaušana pirms ceremonijas notikusi patumšā telpā, un viņš domājot, ka Betijas seja un mati bijuši nokrāsoti, lai tā izskatītos līdzīga Margaretai. Viņš esot arī pārliecināts, ka tra­dicionālais vīna kauss, ko viņš izdzēris pirms došanās pie altāra, bijis sazāļots, jo pašu laulību ceremoniju viņš atceroties ļoti mig­laini un tālāk vispār neatceroties vairs nekā līdz brīdim, kad nā­kamajā rītā pamodies ar sāpošu galvu un ieraudzījis Betiju sēžam blakus gultai. Tad marķīzs paskaidroja, kā Betija tikusi pie piln­varas, ko te uzrādījusi, — proti, būdams tobrīd traks aiz dusmām un sarūgtinājuma un apzinādamies, ka, paliekot tur vēl ilgāk, iz­darīs noziegumu un nogalinās šo sievieti, kas viņu tik nelietīgi piekrāpusi, viņš uzrakstījis šo papīru vienīgi tāpēc, lai varētu no tas aizbēgt. Viņu majestātes būšot ievērojušas, ka pilnvara izdota uz marķīzes Moreljas vārda. Tā kā šīs laulības neesot spēkā, tādas marķīzes Moreljas vispār neesot. Tādēļ arī šis dokuments neko nenozīmējot. Tāda esot patiesība, un tas viss, kas viņam sakāms.

XXII nodala DŽONA KASTELA LIKTENIS

Pabeidzis savu liecību, marķīzs Morelja apsēdās. Karalis un ka­raliene brīdi sačukstējās, tad galvenais alkalds jautāja Betijai, vai viņai būtu kādi jautājumi marķīzam.

Betija cienīgi piecēlās un mierīgā balsī pateica savu atbildi, ko tulks atkārtoja spāniski.

—  Jā, man ir daudz jautājumu, — viņa sacīja, — taču es nepa­zemošu sevi, uzdodama kaut vienu vienīgu, iekams dubļi, ar ko marķīzs mani apmētāja, nebūs nomazgāti, bet tos, manuprāt, var nomazgāt tikai ar asinīm. Viņš apšaubīja manu tikumību un pēc tam paziņoja, ka mūsu laulības nav spēkā. Būdama sieviete, es nevaru prasīt, lai viņš apstiprina savus apgalvojumus cīņā ar zobe­niem, taču domāju, ka pēc visiem goda likumiem man ir tiesības lūgt atļauju meklēt sev aizstāvi — ja vientuļai sievietei svešā zemē izdotos tādu atrast —, kas aizstāvētu manu labo vārdu pret ze­miskiem un neģēlīgiem apmelojumiem.

Klusumā, kas iestājās pēc Betijas vārdiem, atskanēja Pītera balss:

—   Es lūdzu jūsu majestāšu atļauju būt par šo aizstāvi. Jūsu majestātes pēc viņa paša stāsta būs sapratušas, ka šis marķīzs ir nodarījis man vislielāko pārestību, kādu viens cilvēks otram var nodarīt. Turklāt viņš nekrietni meloja, sacīdams, ka es neesot uz­ticīgs savai saderinātajai līgavai, donjai Margaretai, un man no­teikti ir tiesības atmaksāt viņam par šiem meliem. Visbeidzot — es paziņoju, ka uzskatu senjoru Betiju par krietnu un godīgu sie­vieti, ko nekad nav skārusi kauna ēna, un, būdams viņas tautietis un radinieks, vēlos aizstāvēt viņas labo vārdu visas pasaules priekšā. Es šeit esmu svešzemnieks, kam maz draugu, varbūt pat neviena, taču negribu ticēt, ka jūsu majestātes liegs man tiesības uz gandarījumu, ko visā pasaulē šādā gadījumā viens muižnieks var prasīt no otra. Es izaicinu marķīzu Morelju uz nāvīgu cīņu bez žēlastības uzvarētajam, un šeit ir manu vārdu apliecinājums!

Šķērsodams brīvo telpu aiz barjeras, Pīters novilka savu ādas cimdu un iesvieda to Moreljam tieši sejā, pārliecināts, ka pēc šāda apvainojuma tas nevarēs atteikties no cīņas.

Morelja izgrūda lāstu un tvēra pēc sava zobena, bet nepaguva to izraut, jo tiesas kalpotāji metās viņu savaldīt un karalis bargā balsī pavēlēja izbeigt ķildošanos valdnieku klātbūtnē.

—      Lūdzu jūsu piedošanu, majestāte, — Morelja izdvesa, — bet jūs taču redzējāt, kā šis anglis izturējās pret mani, Spānijas grandu.

—   Jā, — iejaucās karaliene, — bet mēs ari dzirdējām, kā jūs, Spānijas grands, esat izturējies pret šo Anglijas muižnieku un kādu apsūdzību pret viņu izteicāt. Šķiet, donja Margareta tai netic.

—   Protams, nē, jūsu majestāte, — Margareta sacīja. — Ļaujiet arī man liecināt, es varu daudz ko paskaidrot par marķīza stāstīto. Es nekad neesmu gribējusi precēt ne viņu, ne kādu citu, izņemot šo vienu, — viņa pieskārās Pītera rokai, — un viss, ko mans' līga­vainis vai es darījām, tika darīts tālab, lai izkļūtu no ļaunajām lamatām, kurās bijām ievilināti.

—  Mēs tam ticam, — karaliene pasmaidot atbildēja un sāka apspriesties ar karali un alkaldiem.

Ilgu laiku viņi sarunājās tik klusu, ka zālē neviens nevarēja nekā sadzirdēt, un šad tad palūkojās gan uz vienu, gan otru šās dīvainās prāvas dalībnieku grupu. Apspriešanā tika pieaicināti arī daži garīdznieki, un Margaretai tā šķita slikta zīme. Beidzot lē­mums bija pieņemts, un viņas majestāte Kastīlijas karaliene, runā­dama paklusā, mierīgā balsī un nosvērtā tonī, pavēstīja spriedumu. Vispirms pievērsusies Moreljam, viņa sacīja:

—  Mans kungs marķīz, jūs izvirzījāt ļoti smagu apsūdzību pret dāmu, kas apgalvo, ka esot jūsu sieva, un pret angli, kura sade­rināto līgavu jūs, kā pats atzināties, ar varu un viltu nolaupījāt. Sis džentlmenis savā un abu šo dāmu vārdā nepārprotamā veidā izaicināja jūs uz cīņu līdz nāvei. Vai jūs pieņemat šo izaicinājumu?