DAIĻĀ MARGARETA

Garīdzniekam ļāva atiet malā, un nu kā lieciniece uzstājās Be­tija, ar tulka palīdzību izstāstīdama tiesai visu no sākuma par sa­vām attiecībām ar Morelju. Viņa iepazinusies ar šo cilvēku Lon­donā, kad dzīvojusi senjora Kastela namā, un viņš tūlīt sācis pie­vērst viņai uzmanību un iekarojis viņas sirdi, bet pēc tam aicinājis viņu bēgt tam līdzi uz Spāniju un solījies apprecēt. Kā pierādījumu saviem vārdiem Betija parādīja Moreljas rakstīto vēstuli. Tā tika pārtulkota un pasniegta tiesai ieskatam. Acīmredzot visiem šī vēs­tule šķita gaužām kompromitējoša, kaut arī nebija parakstīta ar marķīza īsto vārdu. Tad Betija pastāstīja, ar kādas blēdības palī­dzību viņas abas ar māsīcu Margaretu aizvilinātas uz Moreljas kuģi un kā pēc tam marķīzs atteicies Betiju precēt, apgalvodams, ka mīlot Margaretu, nevis viņu, taču tā šķitusi tikai aizbildināša­nās, lai izvairītos pildīt savu solījumu. Viņa nezinot, kāpēc mar­ķīzs aizvedis projām arī māsīcu Margaretu, domājams, vienkārši tāpēc, ka nebijis vairs iespējams aizgādāt viņu malā no kuģa.

Tad Betija aprakstīja ceļojumu uz Spāniju, uzsvērdama, ka visu laiku turējusi marķīzu pienācīgā attālumā, jo uz kuģa nebijis ga­rīdznieka, kas viņus varētu salaulāt, turklāt viņa sirgusi ar jūras slimību un ļoti kaunējusies par to, ka ievilkusi savu māsīcu un kundzi tādās nepatikšanās. Viņa izstāstīja, ka senjori Kastels un Broums ar citu kuģi dzinušies marķīzam pakaļ un vētras laikā abordējuši karavelu. Tālāk sekoja stāsts par karavelas bojā eju, viņu aizvešanu uz Granadu un dzīvi marķīza pilī. Beidzot Betija pastāstīja, kā pie viņas ieradusies Ineša ar precību priekšlikumu un kā viņa piekritusi laulībām ar tādu noteikumu, ka māsīca Mar­gareta, senjors Kastels un senjors Broums tiks atlaisti brīvībā. Viņi aizjājuši no Granadas, un laulības notikušas, kā bijis noru­nāts. Pirms tām marķīzs apskāvis viņu vairāku cilvēku, proti, Ine­sas un divu savu sekretāru, klātbūtnē. Abi pēdējie atrodoties šeit un varot apliecināt, ka viņa runājot patiesību.

Pēc laulībām un dokumentu parakstīšanas Betija devusies līdzi marķīzam uz viņa apartamentiem, kur līdz tam nekad savu kāju nebijusi spērusi, bet no rīta, viņai par lielu pārsteigumu, marķīzs paziņojis, ka tam steidzīgi jāaizceļo viņu majestāšu uzdevumā. Taču pirms došanās ceļā marķīzs uzrakstījis Betijai, lūk, šo te do­kumentu, kas pilnvaro marķīzi Morelju vīra prombūtnes laikā sa­ņemt visus ienākumus un pārvaldīt viņa īpašumus Granadā. Tas ticis nolasīts priekšā pils ļaudīm paša marķīza klātbūtnē. Betija izpildījusi viņa norādījumus, pieņēmusi naudu, izsniegusi kvītis un vispār rīkojusies marķīza Granadas pilī kā pilntiesīga saimniece, kamēr saņēmusi viņu majestāšu pavēli ierasties Seviljā.

—   Tam mēs varam ticēt, — karalis sausi piezīmēja. — Un tagad, marķīz, ko jūs uz to visu atbildēsiet?

—  Mana atbilde neizpaliks, — atteica Morelja, viss trīcēdams aiz niknuma. — Bet vispirms atļaujiet manam advokātam uzdot šai sievietei dažus jautājumus.

Tā nu advokāts ķērās pie iztaujāšanas, taču nevarētu teikt, ka viņš dabūja virsroku pār Betiju. Pirmais jautājums attiecās uz Betijas apgalvojumu, ka viņa ir no senas un dižciltīgas dzimtas. Atbildot uz to, Betija, elpu neatvilkdama, noskaitīja tiesai veselu virkni savu senču, no kuriem pats pirmais, sjers Dīns de Dīns, iera­dies Anglijā kopā ar Normandijas hercogu Vilhelmu Iekarotāju.

Tā pēcteči, viņa apzvērēja, minētie Dīni de Dīni, būdami Anglijas karaļu favorīti un paaudzi pēc paaudzes cīnīdamies par tiem, iemantojuši augstu stāvokli un lielu varu.

Soli pa solim Betija savā izklāstā nonāca līdz Baltās un Sar­kanās rozes karam, kura laikā viņas vectēvs, uzticīgs sava karaļa bruņinieks, zaudējis visas savas zemes un titulus, tā ka viņas tēvs, kura vienīgais bērns Betija tagad ir dižciltīgās Dīnu de Dīnu dzim­tas pēdējā atvase, nokļuvis nabadzībā un atstumtībā. Tomēr viņš apprecējis sievu, kas cēlusies no vēl ievērojamākas ģimenes nekā pats, dižciltīgas anglosakšu dzimtas tiešu pēcteci, kuras dzīslās ritējušas daudz senākas asinis nekā iekarotājiem normaņiem.

Pīters un Margareta pārsteigti klausījās Betijas daiļrunībā, bet šajā vietā pēc karalienes mājiena iejaucās apmulsusi tiesa, ar gal­venā alkalda starpniecību lūgdama liecinieci neturpināt savas ģe­nealoģijas izklāstu, jo visiem esot pilnīgi skaidrs, ka viņas dzimta tikpat dižciltīga kā citas angļu dzimtas.

Tālāk advokāts Betijai jautāja par viņas attiecībām ar Morelju Londonā, un viņa tik sīki un tēlaini aprakstīja marķīza izdarības, ka galu galā arī šo stāstu viņai neļāva pabeigt, Gluži tāpat gāja ar nākamajiem jautājumiem. Lai cik gudrs bija Moreljas advokāts, Betija, brīžiem runādama angliski, brīžiem spāniski, bērtin ap­bēra viņu ar vārdiem un trāpīgām atbildēm, tā ka nabaga vīrs, nespēdams tikt ar viņu nekādā galā, apsēdās savā vietā, pieri slau­cīdams un pie sevis lādēdamies.