DAIĻĀ MARGARETA

Arī tas nu bija garām. Garīdznieks paklanījās un svētīja jauno pāri. Turpat altāra sveču gaismā viņi parakstīja dažus papīrus. Tēvs Enrike ierakstīja tajos salaulāto vārdus un arī pats parakstī­jās, uzkaisīja svaigajam rakstam smiltis un ielika dokumentus Ine­sas izstieptajā rokā. Moreljam nemanot, viņa vienu iedeva Betijai, bet pārējos divus noglabāja sev uz krūtīm. Tad Ineša un garīdz­nieks noskūpstīja rokas marķīzam un tā sievai un lūdza atļauju atstāt viņus. Morelja nenoteikti pamāja ar galvu, un jau pēc desmit minūtēm dzirdīgas ausis būtu varējušas saklausīt divus zirgus strauji aizauļojam Seviljas virzienā.

Pāžu un lāpnešu pavadībā abi jaunlaulātie devās cauri krēslai­nām, lepnām zālēm. Līgavas seju klāja plīvurs, viņa šķita noslē­pumaina un liktenim padevīga; līgavaiņa acis neizteiksmīgi vērās tukšumā kā cilvēkam, kas staigā pa miegam. Tā viņi aizgāja līdz savai guļamistabai, un kokgriezumiem rotātās durvis aizvērās aiz viņiem.

Agri no rīta kalpones, kas gaidīja šās istabas tuvumā, ar sud­raba gonga skaņām tika aicinātas iekšā. Divas no tām iegāja un ieraudzīja savā priekšā Betiju, tagad bez plīvura, ietinušos vaļīgā rītatērpā. Viņa sacīja:

— Mans vīrs marķīzs vēl guļ. Palīdziet man apģērbties un sa­gatavojiet viņam vannu un brokastis!

Sievietes izbrīnījušās blenza viņā, jo tagad, kad krāsa no sejas bija nomazgāta, skaidri pazina, ka šī ir senjora Betija, nevis donja Margareta, kuru, kā tika dzirdēts, taisījās precēt marķīzs. Taču Betija asi tām uzkliedza savā kroplajā spāņu valodā, mudinādama pasteigties, jo viņa gribot būt jau saposusies, kad pamodlšoties vīrs. Kalpones paklausīja, un, kad Betija bija gatava, viņa kopā ar tām izgāja lielajā hallē, kur bija sapulcējušies daudzi no pils ļau­dīm, lai suminātu jaunlaulātos. Betija padeva visapkārt laburītu, piesarkusi un smaidoša pavēstīja, ka drīz vien iznākšot arī pats marķīzs, un pavēlēja tikām katram darīt savus ikdienas darbus.

Betija tik labi tēloja savu lomu, ka nevienam no kalpotājiem, lai cik pārsteigti tie bija, nenāca ne prātā apšaubīt viņas stāvokli vai tiesības, jo galu galā pats kungs jau viņiem nebija teicis, kuru no angļu lēdijām viņš precēs. Betija marķīza un savā vārdā vēl izdalīja arī naudas balvas zemākajiem kalpotājiem un pēc tam pabrokastoja kopā ar visiem, paceldama vīna kausu uz klātesošo veselību un pieņemdama viņu apsveikumus un laimes vēlējumus.

Veiksmīgi tikusi ar to galā, Betija, joprojām smaidīdama, at­griezās jaunā pāra guļamistabā, cieši aizvēra durvis aiz sevis, ap­sēdās krēslā netālu no gultas un gaidīja pašu spīvāko cīņu — cīņu, no kuras bija atkarīga viņas dzīvība.

Palūk — Morelja sakustējās! Uzslējies sēdus, viņš neizpratnē raudzījās apkārt un berzēja pieri. Tad viņa acis apstājās pie Be­tijas, kas stalti un cienīgi sēdēja augstajā krēslā. Betija piecēlās, pienāca klāt un, nosaukdama Morelju par savu vīru, noskūpstīja viņu. Vēl īsti nepamodies, viņš atbildēja uz šo skūpstu. Betija at­kal apsēdās krēslā un vēroja viņa seju.

Tā nemitīgi mainījās. Tajā pavīdēja pārsteigums, izbailes, iz­brīns, apjukums, līdz beidzot viņš angliski jautāja:

—     Betij, kur ir mana sieva?

—    šeit! — atbildēja Betija.

Morelja ar acīm ieurbās viņā.

—            Nē, es vaicāju par cfonju Margaretu, jūsu māsīcu un manu kundzi, ar kuru vakarvakarā salaulājos. Kā jūs šert gadījāties? Es domāju, ka jūs vairs neesat Granadā.

Betija izlikās pārsteigta.

—            Es jūs nesaprotu, — viņa sacīja. — Tā bija mana māsīca Margareta, kas vakar atstāja Granadu. Es paliku šeit, lai appre­cētos ar jums. Jūs pats likāt Inesai ar mani vienoties par laulībām.

Morelja iepleta muti līdz ausīm.

—            Es liku Inesai ar jums vienoties? Svētā dievmāte! Ko jūs ar to gribat sacīt?

—            Ko gribu sacīt? — Betija pārjautāja. — To, ko saku. Ceru, — viņa sašutusi piecēlās kājās, — ka jūs nebūsiet uzdrošinājies atkal ar mani izspēlēt ļaunu joku!

—           Joku! — Morelja nomurmināja. — Ko šī sieviete runā! Vai tas viss ir sapnis, vai arī es esmu sajucis prātā?

—            Sapnis, man šķiet. Jā, noteikti sapnis, jo cilvēks, ar kuru es vakar tiku salaulāta, nepavisam nebija jucis. Paskatieties! — Be­tija atrullēja viņa priekšā laulību dokumentu, ko bija parakstījuši garīdznieks, Morelja un viņa pati un kas apliecināja," ka Karloss, marķīzs Morelja, tādā un tādā datumā Granadā likumīgi salaulāts ar senjoru Elizabeti Dīnu no Londonas, Anglijā.

Morelja to divreiz izlasīja, tad novaidēdamies atslīga spilvenos. Betija atkal noglabāja pergamentu uz savām krūtīm.

Pēc brīža šķita, ka marķīzs patiešām jūk prātā. Viņš ārdījās, lādējās, grieza zobus, grābstījās pēc zobena, ar ko nogalināt Betiju

vai pats sevi, taču neatrada to. Betija visu laiku sēdēja klusu un tikai raudzījās viņā kā dzīvs likteņa iemiesojums.

Beidzot viņš aprimās. Nu bija pienākusi Betijas kārta.