DAIĻĀ MARGARETA

—   Jā gan, — Pīters, smagi nopūzdamies, atbildēja, — bet es cerēju, ka šonakt mēs gulēsim uz

upi uz jūru, nevis spāņu cietumā. Taču liktenis ir lēmis citādi — jau otrreiz es tevis dēļ esmu nokāvis cilvēku, un atkal viss sāksies no gala. Laime ir mūs pametusi!

—   Varēja būt vēl ļaunāk, un es neko tev nepārmetu, — atteica Margareta, atcerēdamās rupjās rokas, kas bija viņu sagrābušas, un nogalināto kareivi, ko tā biedri apglabāja turpat ceļmalā.

Visu garo dienu viņi jāja saules svelmē pa auglīgu, iekoptu līdzenumu Seviljas virzienā. Jau iztālēm skatienu piesaistīja Hi- ralda — kādreizējās mauru mošejas minarets, kas pacēlās simtiem pēdu augstumā virs lielās pilsētas. Beidzot pret vakaru viņi sa­sniedza Seviljas austrumu nomali, izjāja tai cauri, tad iejāja pa lieliem vārtiem un sāka līkumot pa ielu labirintu.

—   Kurp jūs mūs vedat, kapteini Arrano? — Kastels pēc brīža jautāja.

—   Uz Svētās Ermandadas cietumu, kur jūs gaidīsiet tiesu par viena tās kareivja nokaušanu, — virsnieks atbildēja.

—   Es lūdzu dievu, kaut mēs ātrāk tur nokļūtu, — Pīters sacīja, paraudzīdamies uz Margaretu, kas no pārguruma līgojās savos seglos kā puķe vējā.

—   Es ari, — Kastels nomurmināja, pamezdams skatienu uz draudīgajām ļaužu sejām visapkārt. Tie bija uzzinājuši, ka viņi nogalinājuši spāņu karavīru, un, noturēdami viņus par mauriem, bariem sekoja jātnieku pulciņam, nikni vērdamies gūstekņos vai lamādami tos par neticīgajiem. Reiz, kad viņi šķērsoja laukumu, kāds garīdznieks pūlī iekliedzās: «Nokaujiet tos!» un vairāki rupji tēvaiņi metās uz priekšu, lai norautu viņus no zirgiem. Kareivji tikai ar pūlēm atvairīja uzbrucējus.

Tad pūlis sāka gūstekņus apmētāt ar atkritumiem, tā ka drīz vien viņu baltās drānas bija notraipītas un notašķītas. Kāds vīrs svieda akmeni un trāpīja Margaretai pa plaukstas locītavu. Viņa iekliedzās un izlaida pavadu no rokām. Tas karstasinīgajam Pīte­ram lika iesvilties dusmās, un, iekams kareivji paguva iejaukties, viņš jau bija sviedējam līdzās un tā iebelza pa ģīmi, ka vīrs novēlās gar zemi. Kastels domāja, ka nu viņus noteikti nositīs,; taču pūlis tikai smējās un atskanēja kliedzieni: — Varens sitiens, maur! Tam neticīgajam ir smaga roka!

Arī virsnieks nesadusmojās. Kad pakritušais vīrs uzrausās kājās ar dunci rokās, viņš, izrāvis savu zobenu, ar plakanisku sitienu to atkal noguldīja gar zemi un sacīja Pīteram:

—   Neaptraipiet savas rokas ar šo prasto lopu, senjor!

Tad viņš pagriezās un pavēlēja kareivjiem, kas jāja pa priekšu, izklīdināt pūli.

Izkjuvuši no Jaužu ielenkuma, viņi vēl ilgi līkumoja pa sānieli- ņām, izvairīdamies no galvenajām ielām, līdz beidzot nonāca pie lielas, drūmas celtnes un pa režģotiem dzelzs vārtiem, kas atda­rījās viņu priekšā un tūlīt atkal aizvērās, iejāja tās pagalmā. Te gūstekņiem pavēlēja nokāpt no zirgiem un tos aizveda projām. Kapteinis Arrano sāka runāties ar cietuma komandantu. Tas bija vīrs ar stingru, bet ne ļaunu seju un visai ieinteresēti viņus no­pētīja. Pēc brīža komandants pienāca pie gūstekņiem un apvaicā­jās, vai viņiem esot nauda, ko samaksāt par istabām; pretējā gadī­jumā viņš būšot spiests tos novietot kopējās kamerās.

Kastels atbildēja apstiprinoši un kā apliecinājumu saviem vār­diem izvilka piecus zelta gabalus, ko pasniedza kapteinim Arrano, lūgdams izdalīt šo naudu kareivjiem kā pateicību par to, ka viņi tos apsargājuši ceļā uz šejieni. Tad Kastels vēl piebilda — pietie­kami skaļi, lai visi dzirdētu —, ka viņš gribētu izsniegt kompensā­ciju ari tā vīra piederīgajiem, kuru Pīters nelaimīgā kārtā nogali­nājis. So paziņojumu kareivji uzņēma ar acīmredzamu atzinību. Viens no viņiem solījās to pavēstīt mirušā biedra atraitnei un visu vārdā pateicās Kastelam. Pēc atvadīšanās no kapteiņa Arrano, kas teica, ka tiesā viņi vēl tikšoties, Kastelu, Pīteru un Margaretu cauri cietuma garu garajiem gaiteņiem aizveda uz divām istabām — viena no tām bija maza, otra krietni lielāka, abas ar aizrestotiem logiem —, iedeva ūdeni, lai viņi varētu nomazgāties, un pateica, ka drīz tiks atnestas vakariņas.

Pēc kāda brīža cietumsargi ienesa gaļu, olas un vīnu, un izsal­kušie ceļinieki, ieraugot šādu azaidu, jutās visai priecīgi. Kamēr viņi ēda, ieradās cietuma komandants ar notāru un, kad maltīte bija pabeigta, sāka viņus iztaujāt.

— Mūsu stāsts ir garš, — Kastels sacīja, — bet ar jūsu atļauju es to pastāstīšu, tikai, lūdzami, ļaujiet manai meitai, donjai Mar­garetai, doties pie miera, jo viņa ir galīgi pārguruši. Ja gribēsiet, varēsiet viņu izprašņāt rīt.

Komandants laipni to atvēlēja, un Margareta, apskaudama tēvu, atsvieda plīvuru no sejas. Viņas skaistuma pārsteigti, komandants un notārs acis vien noblisināja. Tad, pasniegusi Pīteram roku, ko viņš noskūpstīja, un ar reveransu atvadījusies no komandanta un notāra, viņa devās uz blakus istabu gulēt.

Kad Margareta bija aizgājusi, Kastels pastāstīja, kā marķīzs Morelja nolaupījis viņa meitu — izdzirdot šo vārdu, komandants plati iepleta acis — un atvedis no Londonas uz Granadu, kā viņi, Margaretas tēvs un līgavainis, tai sekojuši un beidzot visi laimīgi izbēguši. Taču par viltus līgavu Betiju un sazvērestību pret Mo- relju viņš nebilda ne vārda. Saprazdams, ka labāk tūlīt runāt skaidru valodu, Kastels pateica savu vārdu un nodarbošanos, kā arī nosauca savus partnerus un kompanjonus Seviljā — proti, Ber- naldesa firmu, kas komandantam bija labi pazīstama, — un lūdza paziņot tās vadītājam senjorām Huanam Bernaldesam par viņu aizturēšanu un atļaut tam nākamajā rītā viņus apmeklēt. Kastels uzsvēra, ka viņi nav nekādi blēži vai dēku meklētāji, bet ir godīgi Anglijas pavalstnieki, kas nokļuvuši nelaimē, un vēlreiz lika sa­prast, ka labprāt samaksās par katru viņiem parādītu laipnību vai izdarītu pakalpojumu. Komandants vērīgi uzklausīja visu, ko Kas­tels sacīja.

Viņš arī apsolīja sazināties ar savu priekšniecību un, ja tai ne­būšot iebildumu, aizsūtīt kādu cilvēku pie senjora Bernaldesa ar lūgumu nākamajā dienā atnākt uz cietumu. Beidzot komandants ar notāru aizgāja, un, kad cietumsargi bija nokopuši galdu un aiz­slēguši durvis, Kastels un Pīters nolikās viņiem uzklātajās gultās, sirdī pateikdamies dievam, ka atrodas Seviljā, kaut arī cietumā.

Tonakt viņi patiešām gulēja labi un nākamajā rītā pamodās visai spirgti. Tūlīt pēc brokastīm atkal atnāca cietuma komandants un līdz ar viņu senjors Huans Bernaldess, Kastela kompanjons Spā­nijā un šifrēto vēstuļu rakstītājs, ar kuru Kastels pēdējo reizi bija redzējies Anglijā pirms dažiem gadiem. Tas bija drukns vīrs ar mierīgu, gudru seju, diezgan mazrunīgs pēc dabas.

Pasveicinājis Kastelu ar uzsvērtu cieņu, kas nepalika komandan­tam nepamanīta, Bernaldess lūdza, vai viņš nevarētu parunāties ar ieslodzītajiem vienatnē. Komandants neiebilda un devās pro­jām, teikdams, ka atgriezīšoties pēc stundas. Tiklīdz durvis aiz viņa bija aizvērušās, Bernaldess sacīja:

—   Dīvainā vietā mēs sastopamies, Džon Kastei, taču es par to pārāk nebrīnos, jo dažas jūsu vēstules ar mūsu draugu ebreju starpniecību nonāca līdz manīm. Jūsu kuģis «Margareta», sagata­vots ceļojumam, stāv upē, un, lai novērstu aizdomas, es palēnām to sāku piekraut ar precēm Anglijai. Bet, kā jums uz tā nokļūt, tur es nezinu padoma. Taču nezaudēsim dārgo laiku! Pastāstiet man visu pēc kārtas, neko nenoklusējot.

Kastels ar Pīteru steigšus izstāstīja, kā risinājušies notikumi, un Bernaldess klusēdams klausījās. Kad viņu stāsts bija galā, Ber­naldess sacīja Pīteram:

—   Gaužām žēl, jaunais kungs, ka jūs pacēlāt zobenu pret šo kareivi, jo tagad nepatikšanas, kas jau gandrīz bija beigušās, sāk­sies no jauna un būs vēl lielākas. Marķīzs Morelja šai zemē ir ļoti varens vīrs. To liecina kaut vai tas fakts, ka viņu majestātes sūtīja šo cilvēku uz Londonu noslēgt ar jūsu karali vienošanos at­tiecībā uz ebrejiem, kas pēc izraidīšanas no Spānijas meklētu pa­tvērumu Anglijā. Nekas labs nav sagaidāms, un man jūs jābrī­dina, ka viņu majestātes ienīst ebrejus, it īpaši marānus, kas šeit, Seviljā, jau tiek sadedzināti dučiem. — Un Bernaldess zīmīgi pa­skatījās uz Kastelu.

—   Jūtos visnotaļ vainīgs, — Pīters sacīja, — bet šis nekauņa rupji aizskāra Margaretu, un es, to redzēdams, kļuvu traks aiz dusmām un nespēju novaldīties. Sī ir jau otrā reize, kad, aizstā­vēdams viņu, iekļūstu nepatikšanās. Turklāt es šo kareivi noturēju par bandītu.

—   Mīlestība ir slikts diplomāts, — atbildēja Bernaldess, atturīgi pasmaidīdams, — un izlietu ūdeni vairs nesasmelsi. Kas izdarīts, tas izdarīts. Es mēģināšu panākt, lai jūs visus trīs izsauc tieši pie viņu majestātēm, kad tie parīt noklausīsies iztiesājamās lietas. Jums labāk stāties pašas karalienes priekšā nekā nonākt kāda al- kalda rokās. Viņai ir laba sirds, ja tikai izdodas to aizkustināt, vienīgi pret ebrejiem un marāniem viņa žēlastības nepazīst, — Bernaldess atkal pameta skatienu uz Kastelu. — Turklāt naudas jums netrūkst, un šeit, Spānijā, mēs ar zeltu bruģējam ceļu uz de­besīm, — viņš piebilda, likdams saprast, ka ar naudu var uzpirkt visaugstākās amatpersonas.

Neko vairāk parunāt viņi nepaspēja, jo atgriezās komandants, kas pavēstīja, ka senjora Bernaldesa apciemojuma laiks beidzies, un apvaicājās, vai viņi paguvuši visu izrunāt.

—   Ne gluži, — Margareta sacīja. — Godājamais komandant, vai jūs neatļautu senjorām Bernaldesam atsūtīt man kristīgo drā­nas? Es negribu stāties jūsu tiesnešu priekšā šajā netīrajā pagānu apģērbā. Domāju, ka arī mans tēvs un senjors Broums to nevēlas.

Komandants pasmējās, apsolījās to nokārtot un pat atļāva Ber­naldesam vēl piecas minūtes uzkavēties, lai viņi varētu norunāt, kādas drēbes šurp sūtāmas. Pēc tam komandants kopā ar Bernal- desu aizgāja, atstājot viņus vienus.

Tikai tad, kad Bernaldess bija jau projām, viņi atģidās, ka aiz­mirsuši pavaicāt, vai nav kas dzirdēts par Inesu, kurai bija iedota Bernaldesa adrese. Tā kā viņš pats par to nekā nebija bildis, viņi nosprieda, ka Ineša Seviljā vēl nav ieradusies, un atkal, baiļoda­mies neziņā, minēja, kas varētu būt noticis Granadā pēc viņu aizjāšanas.

Tonakt viņus piemeklēja jaunas rūgtas bēdas. Tūlīt pēc vaka­riņām ieradās cietuma komandants un pavēstīja, ka saņēmis tiesas pavēli senjoru Broumu, kas apsūdzēts slepkavībā, nošķirt no pā­rējiem. Lai kā viņi lūdzās, Pīters, Margaretai mirkstot asarās, tika aizvests uz atsevišķu kameru.