DAIĻĀ MARGARETA

Tas patiešām bija bārddzinis un kopā ar viņu vienacis puisis jāšus uz ponija. Bārddzinis pavēstīja, ka tas būšot viņu pavadonis. Tad viņi atgriezās mājā, un bārddzinis vēlreiz apskatīja Kastela un Pītera ievainojumus. Par Pīteru viņš bažīgi nogrozīja galvu un teica, ka jaunajam cilvēkam gan nevajadzētu tik drīz doties ceļā. Pēc tam vēl notika kaulēšanās par mūļu, zirglietu un seglu somu cenu (tajās viņi sabāza savas nedaudzās liekās drēbes), samaksu pavadonim un tā tālāk, jo, lai cik ļoti Kastels ar Pīteru vēlējās ātrāk tikt projām, viņi baidījās izrādīt, ka nav tukšinieki.

Beidzot viss bija nokārtots, un, tā kā pats saimnieks vēl nerādī­jās, viņi nolēma jāt projām, neatvadījušies no tēva Enrikes, bet atstāt viņam naudu kā pateicību par viesmīlību un dāvanu viņa baznīcai. Kamēr Kastels nodeva šo naudu kalponei, neaizmirsdams apdāvināt arī viņu, garīdznieks tomēr uzradās. Viņš bija neskuvies un, neatņemdams roku no tonzurētās galvas, skaidroja vai, parei­zāk sakot, meloja, ka noturējis baznīcā agro mesu, pēc tam jautāja, kurp viņi pošoties.

Pastāstījuši viņi pasniedza tēvam Enrikem savu dāvanu, ko tas vēlīgi pieņēma, taču šķita, ka ciemiņu devīgums jo vairāk uzkurina viņa vēlēšanos tos aizkavēt. Sākās pierunāšana. Viņi neesot vēl pietiekami atspirguši, lai jātu; ceļi esot ārkārtīgi nedroši; mauri viņus sagūstīšot un iemetīšot pazemes cietumā, kur smokot ieslodzīti kristīgie; neviens nevarot iekļūt Granadā bez pases, un tā tālāk, un tā joprojām, bet uz visiem biedinājumiem Kastels un Pī­ters atbildēja tikai to, ka viņiem katrā ziņā tūlīt jādodas ceļā.

Tēvs Enrike nu šķita ļoti satraucies un galu galā pateica, ka viņu dēļ marķīzs Morelja tam sagādāšot nepatikšanas. Kā un kāpēc, to viņš nepaskaidroja, taču Pīters nojauta tēva Enrikes bažu iemeslu: marķīzs varētu no viņiem uzzināt, ka šis garīdznieks, viņa kape­lāns, ir aplaupījis sava patrona kuģi, ko tas domāja nogrimušu, un pievācis sev dārglietas. Redzēdami, ka šis vīrs perina ļaunprātību un kaut kādā veidā viņus aizturēs, ja viņi vēl vilcināsies, Kastels un Pīters steigšus atvadījās, izmetās ārā, uzkāpa mūļos, kas stāvēja pagalmā, un kopā ar pavadoni devās projām.

Aizjājot viņi dzirdēja garīdznieku, kas nu bija iededzies nik­numā, lamājam bārddzini par to, ka tas viņiem pagādājis mūļus, un saklausīja vārdus «spiegi», «angļu senjoras», «marķīza pavē­les», tādēļ jutās laimīgi, kad beidzot bija tikuši laukā no pilsētiņas, kur šai agrajā stundā vēl redzēja maz cilvēku, un, neviena neaiz­kavēti, jāja Granadas virzienā.

Ceļš bija nelāgs un ļoti kalnains, turklāt izrādījās, ka mūļi bija vēl sliktāki, nekā tie izskatījās. Tas, uz kura jāja Pīters, pastāvīgi klupa. Viņi pajautāja jauneklim, savam pavadonim, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai nokļūtu līdz Granadai, bet atbilde skanēja:

— Quien sabe? (Kas to zina?) Kā dievs vēlēs.

Pēc stundas viņi vaicāja atkal. Puisis atteica, ka «varbūt šova­kar, varbūt rīt, varbūt nekad», jo šai apvidū esot daudz laupītāju un, ja ari laimētos no tiem izbēgt, viņus droši vien sagūstīšot mauri.

— Man šķiet, ka viens laupītājs ir pavisam tuvu mums, — Pī­ters angliski sacīja, paskatīdamies uz šo nepatīkamo vienaci, un savā lauzītajā spāņu valodā piebilda: — Draugs, ja mums iznāks sastapšanās ar laupītājiem vai mauriem, pirmais, kas mirs, būsi tu! — Un viņš uzsita pa sava zobena rokturi.

Puisis spāniski nolamājās un pagrieza poniju, it kā grasltos jāt atpakaļ uz Motrilu, tad pārdomāja un, aizauļojis lielu gabalu uz priekšu, vairākas stundas turējās no viņiem atstatu.

Kaut gan viņi pusdienlaikā bija apstājušies, lai atpūtinātu mū­ļus, vārgie lopiņi tik lēni vilkās pa kalnu ceļu, ka sāka jau krēslot, kad viņi sasniedza virsotni un pēdējā saulrieta atblāzmā pāri pla­šajam līdzenumam jeb vegai tālumā ieraudzīja Granadas minare- tus un pilis. Kastels un Pīters gribēja doties tālāk, bet pavadonis apgalvoja, ka tumsā jāt lejup būtu neprāts, jo mūļi ievelšoties aizā.

Te tuvumā esot venta — mājvieta, kur viņi varēšot pārnakšņot un rītausmā turpināt ceļu.

Kad Kastels iebilda pret apmešanos mājvietā, puisis atbildēja, ka gribot negribot tas jādara, jo visa līdzpaņemtā pārtika apēsta un te uz ceļa nav arī ar ko pabarot lopiņus. Viņi negribīgi piekāpās, saprazdami, ka mūļi, ja tos pienācīgi nepabaros, nespēs viņus aiz­nest līdz Granadai. Tad pavadonis, parādījis māju, kas vientuļi stāvēja ieplakā kādus simt jardus no ceļa, pateica, ka steigšoties turp pirmais, lai brīdinātu saimnieku, un aizlēkšoja.

Kad Kastels un Pīters sasniedza ar masīvu mūra sētu apjozto mājvietu, viņi redzēja vienaci nopietni sarunājamies ar resnu, ne­simpātisku vīru, kam aiz jostas bija aizbāzts liels duncis. Panācis pretī, šis vīrs paklanīdamies stādījās priekšā kā mājvietas saim­nieks un uz viņu jautājumu, vai te varētu dabūt vakariņas un naktsmītni, atbildēja, ka būšot gan viens, gan otrs.