DAIĻĀ MARGARETA

Tiklīdz Pīters un Kastels iejāja pagalmā, krodzinieks tūlīt aiz­slēdza vārtus, paskaidrodams, ka darot to tālab, lai laupītāji ne­tiktu iekšā, un piebilda, ka viņi laimīgā kārtā līdz ar tumsas iestā­šanos sasnieguši mājvietu, kur varēšot pilnīgi droši pārgulēt. Tad pienāca maurs un aizveda mūļus uz stalli, un viņi saimnieka pava­dībā iegāja viesu istabā — garā, zemā telpā ar galdiem un soliem, uz kuriem sēdēja vairāki robusta izskata vīri un dzēra vīnu. Te pēkšņi krodzinieks pieprasīja samaksāt uz priekšu, jo viņš neuzti­coties svešiniekiem. Pīters dzīrās iebilst, bet Kastels, atzīdams par labāku piekāpties, pogāja vaļā savu kamzoli, lai sadabūtu naudu, jo kabatā glabātās monētas līdz pēdējai bija izdevis Motrilā.

Tā kā Kastela labā roka vēl arvien bija nevarīga, viņš darbojās tikai ar kreiso un tik neveikli, ka mazais dublons, ko viņš paņēma, izslīdēja no pirkstiem un nokrita uz grīdas. Aizmirsis, ka josta pa­likusi neaiztaisīta, viņš noliecās to pacelt, un šajā brīdī vesels naujums dažādu zelta gabalu, skaitā ap divdesmit, izbira zemē un aizripoja uz visām pusēm. Pīters, kas vēroja notiekošo, pamanīja, ka saimnieks un pie galdiem sēdošie vīri aši apmainās zīmīgiem ska­tieniem. Taču viņi visi piecēlās un palīdzēja salasīt monētas, ko saimnieks atdeva Kastelam, ar nejauku smaidu piezīmēdams: būtu šis zinājis, ka viņa viesi tik bagāti, tad gan būtu par naktsmājām prasījis vairāk.

—   Lūdzams, nedariet to, — Kastels sacīja, — lieku jums pie sirds, tas ir viss, kas mums pieder, — bet tai pašā mirklī vēl viens zelta gabals, šoreiz liels dublons, kas bija aizmeties drēbēs, iz­slīdēja uz grīdas.

—     Protams, senjor, — atteica krodzinieks, paceldams arī šo un pieklājīgi pasniegdams Kastelam, — bet papurinieties vien, varbūt jūsu kamzoli ir vēl kas aizķēries.

Kastels strauji izslējās, un jostā palikušie zelta gabali, kas vairs negulēja tik blīvi, skaļi nošķindēja. Klātesošie, to dzirdot, atkal pasmaidīja, bet saimnieks izteica savu prieku par to, ka Kastels atrodoties godīgā mājā un neklaiņojot pa kalniem, kur mitinoties tik daudz ļaunu cilvēku.

Cik spēdams mierīgi sabāzis naudu kabatā un aizsprādzējis jostu zem kamzoļa, Kastels kopā ar Pīteru apsēdās pie kāda nomaļāka galda un vaicāja, vai varētu dabūt vakariņas.

Saimnieks piekrītoši pamāja un uzsauca mauru kalpotājam, lai atnes ēdienu, tad arī pats piesēdās pie viņu galda un sāka uzdot jautājumus, pēc kuriem bija noprotams, ka pavadonis jau paguvis visu par viņiem izstāstīt.

—   Kā jūs uzzinājāt par kuģa bojā eju? — Kastels atbildes vietā vaicāja.

—   Kā? No marķīza ļaudīm. Pa ceļam uz Granadu viņš kopā ar saviem pavadoņiem un divām senjorām vakar te iegriezās izdzert kausu vīna. Viņš teica, ka «San Antonio» nogrimis, taču nekā ne­stāstīja par jūsu palikšanu uz kuģa.

—   Tad atvainojiet mūs, draugs, ja mēs, kuru darīšanas jūs ne­var interesēt, sekosim marķīza paraugam un klusēsim, jo esam no­guruši un vēlamies atpūsties.

—    Protams, senjori, protams! — atbildēja saimnieks. — Iešu pasteidzināt jūsu vakariņas un atnesīšu vislabāko Granadas vīnu godājamo viesu pacienāšanai.

Viņš izgāja no istabas un pēc brīža atgriezās ar ēdamo — prāvu bļodu labi sagatavotas gaļas — un vīnu māla krūkā. Piepildīdams Kastela un Pītera raga kausus, saimnieks teica, ka pats vīnu pār- lējis no pudeles, lai tajā neiekļūtu ne mazākā duļķīte.

Kastels pateicās un uzaicināja mājastēvu izdzert kausu uz viņu ceļojuma labu izdošanos, taču tas atteicās, aizbildinādamies, ka viņam esot gavēņa diena, kad zvērējis dzert tikai ūdeni. Tad Pīters, kas visu laiku bija klusējis, bet daudz ko ievērojis, mazliet pieskā­rās vīnam ar lūpām, šķietamā labpatikā nošmaukstināja tās un angliski pačukstēja Kastelam:

—   Nedzeriet! Vīns ir sazāļots!

—   Ko jūsu dēls saka? — saimnieks vaicāja.

—   Viņš saka: vīns esot lielisks, bet viņš pēkšņi atcerējies, ka dakteris Motrilā pieteica mums vīnu neņemt ne mutē, jo tas varot kaitēt mūsu vainām, ko dabūjām uz grimstošā kuģa. Arī es biju to piemirsis. Bet nelaidīsim labu mantu postā. Dodiet to saviem drau­giem. Mums jāapmierinās ar necilāku padzērienu. '— Un, paņēmis krūzi, kas stāvēja uz galda, Kastels piepildīja tukšu kausu ar ūdeni, izdzēra to un padeva kausu Pīteram. Saimnieks sapīcis noskatījās uz viņiem.

Tad, it kā attapies, Kastels piecēlās un laipni pasniedza vīna krūku un piepildītos kausus pie blakus galda sēdošajiem vīriem, iz­teikdams nožēlu, ka viņi paši nedrīkst nobaudīt lielisko dzērienu. Starp šiem vīriem atradās arī Pītera un Kastela pavadonis, kas pēc mūļu aprūpēšanas bija ienācis iekšā. Viņi nelikās lūgties, un divi tūlīt kāri iztukšoja kausus. Saimnieks, to redzēdams, izgrūda ap­slāpētu lāstu, paķēra vīna krūku un ar visu izmetās laukā.