DAIĻĀ MARGARETA

—   Ko?! — viņš iesaucās. — Sādā vētrā? Es esmu karojis ne vienā karā vien, bet kaut ko tādu vēl neesmu piedzīvojis.

—   Tad, draugs, tagad jūs to piedzīvosiet, ja tikai es varēšu dabūt duci vīru, kas man sekos, — atbildēja Pīters, mežonīgi iesmie­damies. — Kā gan jūs domājat? Vai lai es noskatos, kā manu līgavu aizved projām tepat acu priekšā, un nepakustinu ne^pirksta, lai viņu izglābtu? Es paļaušos uz dievu un cīnīšos, un, ja man būs lemts mirt, tad miršu, kā vīram pieklājas. Cita ceļa nav.

Tad viņš pagriezās un skaļā balsī uzsauca ļaudīm, kas stāvēja apkārt vai raidīja bultas uz spāniešiem:

—   Kas nāks man līdz uz to kuģi? Apsolu: tie, kuri paliks dzīvi, pēc tam varēs bezrūpīgi vadīt savas dienas, bet tie, kuri kritīs, iemantos dižu slavu un debesu godību.

Komandas vīri šaubu pilni raudzījās uz augstajiem viļņu kal­niem un puspiesmēlušos karavelu, kas, mezdama plašu loku, lēni mainīja virzienu, un nekā neatbildēja. Tad Pīters runāja atkal.

—   Citas izejas nav, — viņš sacīja. — Ja mēs trieksimies viņu kuģim virsū ar savējo, mēs to nogremdēsim, bet kā tad lai izglābj sievietes? Ja mēs neko nedarīsim, varbūt tas noies dibenā tāpat, bet kā tad lai izglābj sievietes? Un, ja nu šie spānieši tomēr tiek līdz krastam un aizved viņas uz Granadu, kā tad mēs varēsim vi­ņas izraut no mauru rokām vai Spānijas varas? Bet, ja mums iz­dosies abordēt un ieņemt kuģi, mēs viņas izglābsim, iekams tas nogrims vai sasniegs krastu. Vai neviens mani neatbalstīs šajā kritiskajā brīdī?

—   Jā, dēls, — vecais Kastels sacīja. — Es to darīšu.

Pīters pārsteigts paraudzījās viņā.

—   Jūs . . . jūsu gados! — viņš iesaucās.

—   Jā, manos gados. Kāpēc gan ne? Man ir jo mazāk ko zaudēt.

Tad, it kā nokaunējies par savu šaubīšanos, viens muskuļots

matrozis paspēra soli uz priekšu un sacīja, ka esot gatavs kauties ar šiem spāniešu zagļiem kā sliktā laikā, tā labā. Kā nākamie visi seši uzreiz pieteicās Kastela mājas kalpi, tā apliecinot savu mī­lestību pret viņu, Pīteru un jauno kundzi, un pēc tam brīvprātīgo

pulciņš auga augumā, līdz gandrīz puse no kuģa ļaudīm — vairāk nekā divdesmit vīri — bija paziņojuši, ka ir gatavi riskēt, un Pīters uzsauca: — Pietiek! — Arī Smits gribēja piebiedroties drosmi­niekiem, taču Kastels pateica kategorisku «nē!» un pavēlēja kap­teinim palikt uz kuģa.

Kamēr «Margaretas» priekšgals pavērsās tā, lai nogrieztu ceļu «San Antonio», kas lēnām riņķoja viņiem apkārt kā ievainots gul­bis, un abordieri sameklēja zobenus un dunčus, jo ar lokiem un bultām šādā kaujā nekas nebija iesākams, Kastels nodeva kaptei­nim savus rīkojumus. Gadījumā, ja spānieši viņus nogalinātu vai sagūstītu, Smitam bija tūlīt jāmaina kurss un jāaizved «Marga­reta» uz Sevilju, jānodod kuģis līdz ar kravu Kastela kompanjo­niem un viņa vārdā jālūdz, lai tie, izmantojot zeltu, kam par ķīlu būtu kuģa un preču vērtība, vai citus līdzekļus, panāktu, ka Marga­reta un Betija, ja viņas būtu vēl dzīvas, tiktu atbrīvotas un d'Agi­lars, marķīzs Morelja, saukts pie atbildības par savu noziegumu. To nokārtojis, Kastels pasauca vienu no saviem kalpiem, lai tas viņam piesprādzētu ap krūtīm vieglu tērauda bruņuplati no kuģa krājumiem. Bet Pīters no tādas atteicās, jo negribēja sev uzkraut lieku smagumu. Tāpat kā pārējie abordieri, viņš uzvilka tikai no biezas vēršādas darinātu stopšāvēja kamzoli, kas spēja diezgan labi pasargāt no zobena cirtieniem, un uzlika tērauda galvsegu. Sādu mantu viņiem kajītē bija papilnam.

Tagad «San Antonio» bija pagriezies un zēģelēja taisnā līnijā uz līča pusi, tā ka pēc dažām minūtēm tam vajadzēja atrasties iepretim viņiem kādu piecdesmit jardu attālumā. Kapteinis Smits, uzvilcis nelielu buru, lai piedotu kuģim gaitu, satvēra stūresratu un stūrēja «Margaretu» tieši virsū karavelai ar nolūku nogriezt tai ceļu, bet abordieri Pītera un Kastela vadībā sapulcējās pie bugsprita, nogūlās borta aizsegā un gaidīja.

XI nodaļa SASTAPSANĀS UZ JūRAS

Spānieši vēl kādu brīdi ieturēja to pašu virzienu, bet tad, no­pratuši sava ienaidnieka pārdrošo nodomu un redzēdami, ka «Mar­garetas» priekšgals nule nule ietrieksies karavelas nestiprajos sānos, spēji pagriezās par dažiem grādiem, tā ka galu galā «Mar­gareta» neuzdrāzās tai virsū, bet sāniski saskrējās ar to, sašķaidī­dama apšuvuma plankas un noraudama prāvu daļu falšborta. Da­

žas sekundes abi kuģi atradās cieši blakus, un, iekams viļņi tos atšķīra, angļi izsvieda abordāžas kāšus. Viens no tiem stipri ieķē­rās «San Antonio» bortā, saāķēdams kopā abu kuģu priekšgalus, tā ka «Margaretas» bugsprits izslējās pāri «San Antonio» augsta­jam klājam.

—   Uz priekšu! — Pīters iekliedzās. — Sekojiet man! — Pietrū­cies kājās, viņš pieskrēja pie bugsprita un sāka rāpties pa to.