DAIĻĀ MARGARETA

X nodaļa PAKAĻDZĪŠANĀS

Ap to laiku, kad Margareta un Betija tika vestas laivā uz kuģi «San Antonio», Pīters Broums ar saviem pavadoņiem, kādu stundu vai vairāk novēlojušies dubļaino ceļu dēļ, apstādināja zirgus pie mājas durvīm Holbornā. Ilgāk nekā mēnesi Pīters bija sapņojis par šo atgriešanās brīdi, kā var sapņot cilvēks, kas zina, cik prie­cīgi viņu sagaidīs un ka nākamajā rītā viņš tiks salaulāts ar daiļu un mīlamu līgavu. Viņš bija iztēlojies, kā Margareta raudzīsies pa logu, kā, pamanījusi viņu tuvojamies, steigsies uz durvīm, kā viņš nolēks no zirga un apskaus Margaretu visu acu priekšā, jo kādēļ gan viņiem būtu jākautrējās, ja rīt tiks svinētas abu kāzas?

Bet Margaretas pie loga nebija, vismaz Pīters nevarēja viņu sa­skatīt, jo bija jau tumšs. Nekur nemanīja arī gaismu. Šķita, ka vecā māja veras viņam pretī no tumsas, drūmi saraukusi pieri. Tomēr Pīters rīkojās, kā bija izdomājis: nolēca no zirga, pieskrēja pie dur­vīm un gribēja iet iekšā, bet netika — durvis bija aizbultētas. Labu brīdi viņš klaudzināja pie tām ar zobena rokturi, kamēr beidzot kāds nāca un atšāva bultu. Tas bija nesen pieņemtais' kalps, kam Margareta bija atstājusi vēstuli. Viņš rokā turēja laternu.

Ieraugot svešu cilvēku, Pīters satrūkās, un viņa sirds nodrebēja ļaunā nojautā.

—   Kas tu tāds esi? — viņš jautāja un, nenogaidījis atbildes, turpināja: — Kur ir masters Kastels un mistris Margareta?

Kalps atbildēja, ka kungs vēl neesot atgriezies no kuģa, bet lē­dija Margareta pirms kādām trim stundām kaut kur aizjājusi kopā ar savu māsīcu Betiju un kādu jūrnieku.

—   Droši vien viņa devās man pretī, un tumsā mēs esam izmai­nījušies, — Pīters skaļi noteica, un kalps nu jautāja, vai viņš ru­nājot ar masteru Broumu. Ja tā būtu, viņam esot tam jānodod vēstule.

—  Jā, — Pīters atbildēja un, izrāvis vēstuli kalpam no rokām, lika tam aiztaisīt durvis un parādīt gaismu, lai tūlīt varētu to izla­sīt, jo bija pazinis Margaretas rokrakstu.

—   Savādi… — viņš nomurmināja, izlasījis vēstuli. — Man tūlīt jādodas projām! — Un viņš atkal pagriezās uz durvīm.

Pītera roka jau sniedzās pēc verekļa, kad durvis atdarījās un pa tām ienāca Kastels — sveiks un vesels kā bijis.

—   Esi sveicināts, Pīter! — viņš priecīgi sacīja. — Es zināju, ka esi pārradies, jo redzēju zirgus. Bet kāpēc Margareta nav kopā ar tevi?

—   Tādēļ, ka viņa aizsteigusies pie jums, jo jūs esot-smagi sasi­ties un tuvu nāvei, vismaz tā teikts šai vēstulē.

—   Pie manis? … Es tuvu nāvei!… Parādi, nē, izlasi man, es nevaru saredzēt.

Pīters nolasīja vēstuli.

—   Es nojaušu sazvērestību, — kad viņš bija beidzis, Kastels sa­cīja saspringtā balsī. — Un man liekas, ka to būs izperinājis tas nelietīgais spānietis vai Betija, vai arī abi divi kopā. Ei tu, puis, izstāsti mums visu, ko zini, bet žigli, ja gribi palikt ar veselu ādu!

—   Kā nu negribēšu! — kalps atteica un sīki izstāstīja par jūr­nieka ierašanos.

—   Ej, pasaki vīriem, lai no jauna apseglo visus zirgus! — Kas­tels sacīja, tik tikko noklausījies līdz galam. — Un tu, Pīter, nerādi stulbu ģīmi, bet nāc un iedzer kādu kausu vīna. Tas mums abiem nāks par labu, jo priekšā stāv grūta nakts. Ko tas nozīmē? Vai mājā vairs nav neviena no maniem ļaudīm? Kur tie visi palikuši? — Tā viņš klaigāja, kamēr kalpi, kas nupat kopā ar saimnieku bija at­griezušies no kuģa, saskrēja no virtuves hallē.

Kastels lika atnest ēdamo un dzeramo un, pats iestiprinādamies tikai ar vīnu, jo ne viņš, ne Pīters nespēja norīt ne kumosa, pa­stāstīja vīriem, ka viņu kundze Margareta ar krāpšanu aizvilināta projām un tagad jādzenas tai pakaļ. Tad, izdzirduši, ka zirgi jau pievesti pie durvīm, Kastels un Pīters izmetās laukā, uzlēca seglos un, kalpu pavadīti — to bija kāds ducis vai vairāk —, aizauļoja tumsā. Viņi devās uz Tilberiju pa to pašu ceļu, pa kuru bija jājusi Margareta, gan ne tāpēc, ka droši to zinātu, bet tāpēc, ka šis ceļš bija īsāks.

Taču zirgi bija noguruši, nakts tumša un lietaina, tāpēc diez- cik ātri pajāt nevarēja, un viņi vēl atradās krietnā gabalā no Til- berijas, kad kādā baznīcā pulkstenis nosita trešo rīta stundu. Bei­dzot viņi sasniedza mazo piestātni, kur Margareta un Betija bija iekāpušas laivā. Kastels un Pīters jāja viens otram blakus vīru bariņa priekšgalā, drūmi klusēdami, kad piepeši viņus apstādināja pazīstamas balss uzsauciens. Tas bija grūms Tomass.

—  Es ieraudzīju jūsu zirgu galvas pret debesīm, — viņš paskaid­roja, •— un pazinu tos.

—   Kur ir tava kundze? — Kastels un Pīters vienā mutē jautāja.

—   Aizbrauca, aizbrauca laivā kopā ar Betiju Dīnu, laikam uz «Margaretu», vismaz es tā domāju. Nolicis zirgus, kā man bija pa­vēlēts, es atnācu atpakaļ te uz piestātni, lai viņas sagaidītu. Bet tas bija pirms vairākām stundām, un visu šo laiku es neesmu re­dzējis nevienas dzīvas dvēseles, ne arī ko dzirdējis, izņemot vēja un ūdens šņākoņu, kamēr tagad saklausīju auļojam jūsu zirgus.

— Jādodas uz Tilberiju un jādabū laivas, — Kastels sacīja. — Mums jānoķer «Margareta», pirms tā rītausmā iziet jūrā. Iespē­jams, ka viņas ir tur.