DAIĻĀ MARGARETA

—   Betij, jūsu vārdi pilda mani ar sajūsmu, tie liecina, ka ne­esmu alojies, nojauzdams jūsos cēlu dvēseli. Tikai runājiet maz­liet klusāk, šai arkā atbalsojas ik skaņa. Tagad apspriedīsim mūsu plānu, jo laika ir maz un mājās var pamanīt jūsu prombūtni. Kad būšu gatavs doties ceļā, es uzaicināšu mistris Margaretu un jūs apskatīt manu kuģi'.

—   Kāpēc ne mani vienu bez māsīcas Margaretas? — jautāja Betija.

—  Tāpēc, ka tas varētu radīt aizdomas, bet mums no tām jāiz­vairās. Nepārtrauciet mani! Es uzaicināšu jūs abas vai ar kādu citu ieganstu atvedīšu uz kuģa un pēc tam izkārtošu tā, ka viņa atgriezīsies krastā, bet jūs paliksiet. Atstājiet to visu manā ziņā, tikai zvēriet, ka paklausīsiet jebkuram norādījumam, ko jums no­sūtīšu, jo, ja jūs to nedarīsiet… Redziet, Betij, mums ir ienaid­nieki augstās aprindās, un tie var mūs izšķirt uz mūžu. Teikšu atklāti, kāda ievērojama lēdija ir greizsirdīga un ļoti uzmanīgi no­vēro jūs. Vai jūs zvērat?

—   Jā, jā, es zvēru! Bet kas tā par ievērojamu lēdiju?

—  Ne vārda par viņu — pie jūsu un manas dzīvības! Drīz jūs saņemsiet no manis ziņu. Un tagad, sirdsmīļotā, arlabunakti!

—  Arlabunakti! — Betija sacīja, bet joprojām stāvēja nepakus­tēdamās.

Saprazdams, ka viņa gaida kaut ko vairāk, d'Agilars saņēma visus spēkus un ar lūpām pieskārās Betijas matiem.

Nākamajā acumirklī viņš to nožēloja, jo pat šis remdenais glāsts iekvēlināja viņas kaislības liesmu.

Apskāvusi d'Agilara kaklu, Betija pievilka viņa seju sev klāt un apbēra skūpstiem, līdz beidzot, pa pusei nosmacis, viņš izrāvās no šīm skavām un aizmetās prom pa ceļu.

—      Svētā dievmāte! — spānietis pie sevis murmināja. — Sī sie­viete ir īsts vulkāna izvirdums. Vai nedēļu es vēl jutīšu viņas skūpstus, — viņš skumīgi noberzēja seju ar plaukstu. — Man va­jadzēja izgudrot kādu citu plānu, bet tagad ir par vēlu — šī Betija var visu izjaukl Nu, gan jau es kaut kā atbrīvošos no šīs meičas, kaut vai man viņa būtu jānoslīcina. Grūts liktenis — mīlēt kundzi un būt kalpones mīlētam.

IX nodala LAMATAS

Nākamajā rītā, kad Kastels atgriezās mājās, Margareta pastās­tīja viņam par d'Agilara vizīti un visu, kas tās laikā noticis, un pateica arī to, ka spānietis izdibinājis tēva noslēpumu, jo nosau­cis viņu par pusebrejieti.

—  Es zinu, es zinu! — ļoti satraukts un dusmīgs, atbildēja tēvs. — Vakar viņš ari man piedraudēja. Bet lai, es esmu gatavs uz visu. Taču tagad es gribu zināt, kas ielaida šo cilvēku manā mājā manas prombūtnes laikā un bez manas atļaujas.

—   Baidos, ka tā bija Betija, — teica Margareta. — Viņa zvēr, ka nedomājusi neko sliktu.

—   Aizsūti pēc viņas! — Kastels sacīja.

Drīz ieradās Betija un izjautāta ņēmās stāstīt, kā tas bijis.

Viņa vakarā stāvējusi pie mājas sāndurvīm, ieelpodama svaigu gaisu, kad piepeši parādījies senjors d'Agilars, pasveicinājis viņu un tūlīt devies iekšā mājā, teikdams, ka esot norunājis tikšanos ar saimnieku.

—   Ar mani? — Kastels viņu pārtrauca. — Manis taču nebija mājās.

—   Es nezināju, ka jūsu nav mājās, jo pēcpusdienā, kad jūs aiz­jājāt, biju izgājusi, un neviens man to nepateica. Tāpēc, domādama, ka šis senjors ir jūsu draugs, es ielaidu viņu iekšā un vēlāk atkal izlaidu. Tas ir viss, ko varu teikt.

—  Tad es varu teikt, ka tu esi palaidne un mele un ka šādā vai tādā veidā šis spānietis ir tevi piekukuļojis, — Kastels nikni sa­cīja. — Nejaukā skuķe, kaut tu esi manas sievas un līdz ar to arī manas meitas radiniece, es padzīšu tevi, lai mirsti badā uz ielas!

To dzirdot, Betija sākumā aizsvilās dusmās, tad sāka raudāt. Margareta lūdzās tēvu, lai to nedara, jo tas nozīmētu Betiju pazu­dināt un uzņemties uz savas sirdsapziņas grēku. Galu galā, bū­dams labsirdīgs cilvēks un atcerēdamies, ka Betija Dīna ir cēlusies no viņa sievas dzimtas un nelaiķe viņu mīlējusi kā pašas meitu, Kastels ļāvās pierunāties un aprobežojās ar rīkojumu raudzīties, lai Betija vairs viena bez Margaretas neizietu no mājas un dur­vis atvērtu tikai vīriešu kārtas kalpotāji.

Tā beidzās šis starpgadījums.

Tajā pašā dienā Margareta uzrakstīja Pīteram, pavēstīdama visu, kas noticis, arī to, ka spānietis lūdzis viņas roku, taču tā teiktos vārdus neatstāstīja. Vēstules beigās viņa piekodināja ne­baidīties nedz no senjora d'Agilara, nedz arī no kāda cita, jo Pīters taču zinot, kam pieder viņas sirds.

Saņēmis šo vēstuli, Pīters ļoti uztraucās, saprazdams, ka masters Kastels un Margareta nu būs iemantojuši d'Agilara naidu, un bija sašutis par to, ka spānietis apgrūtinājis viņa līgavu ar savu bildi­nājumu, bet par pārējo daudz nedomāja, jo cieši paļāvās uz Mar­garetas uzticību. Tomēr prāts nebija mierīgs un viņam gribējās iespējami drīzāk atgriezties Londonā, kaut arī būtu jāriskē sastap­ties ar spāniešu zobeniem. Taču pēc trim dienām Pīters saņēma no Margaretas un Kastela jaunas vēstules, kas viņa bažas izkliedēja.