DAIĻĀ MARGARETA

Durvis atvērās, bet Kastels izlikās to neievērojam, tik cītīgi viņš skaitļoja savus ciparus. Taču, kaut arī viņa acis bija pievērstas pa­pīram, pašam neizprotamā kārtā viņš skaidri zināja, ka uz istabas sliekšņa stāv d'Agilars. Patiesībā viņš neapzināti bija saklausījis un pazinis spānieša soļus. Uz mirkli Kastelam asinis sastinga dzīslās, jo viņš tikko bija lasījis par šā cilvēka misiju un baidījās no tā nolūkiem. Tomēr viņš nenodeva sevi.

— Kāpēc tu traucē mani, meit? — viņš neatskatīdamies īgni sa­cīja. — Man jau tā pietiek nepatikšanu ar šo jūras ūdens sabojāto kravu un visu pārējo, bet tu vēl nāc un traucē mani, kad es ap­rēķinu savus zaudējumus. — Un, nomezdams spalvu, Kastels ne­iecietīgi pagriezās apkārt ar visu krēslu.

Jā, tik tiešām tur stāvēja d'Agilars, ļoti uzcirties, kā allaž smai­dīdams un galanti klanīdamies.

VIII nodala D'AGILARS RUNĀ

— Zaudējumus? — d'Agilars iesaucās. — Vai patiešām es dzirdu bagāto Džonu Kastelu, kura rokās atrodas puse no tirdzniecības ar Spāniju, runājam par zaudējumiem?

—  Jā gan, senjor. Ar manu kuģi ir notikusi nelaime, tas tik tikko izglābies no bojā ejas pavasara vētrās. Bet, lūdzu, apsēdieties!

—   Vai tiešām tik bēdīgi? — d'Agilars apsēzdamies vaicāja. — Kā gan ļaužu valodām nevar ticēt! Man stāstīja, ka jūsu kuģis laimīgi sasniedzis Anglijas krastus. Taču, protams, tas, kas jums ir zaudējums, tādam kā man varbūt liktos prāvs ieguvums.

Kastels nekā neatbildēja un gaidīja, kas sekos tālāk, juzdams, ka šis viesis nav ieradies tāpēc, lai parunātos par viņa veiksmēm un neveiksmēm tirdzniecībā.

—   Senjor Kastei, — d'Agilars sacīja ar nervozu pieskaņu balsī, — es esmu atnācis, lai jums kaut ko lūgtu.

—  Ja tas ir aizdevums, senjor, tad baidos, ka patlaban gan nav īstā reize. — Un Kastels pamāja uz skaitļiem aprakstīto papīra lapu.

—   Tas nav aizdevums. Tā ir dāvana.

—  Viss manā trūcīgajā mājā pieder jums, — Kastels laipni at­bildēja ar austrumniecisku izteicienu.

—  Man prieks to dzirdēt, senjor, jo es tīkoju pēc kaut kā, kas atrodas jūsu mājā.

Kastels ar savām ašajām, melnajām acīm jautājoši pavērās spā­nietī.

—   Es vēlos precēt jūsu meitu, senjoru Margaretu.

Kastels pārsteigts blenza d'Agilarā; tad pār viņa lūpām izlauzās viens vienīgs vārds:

—   Neiespējami.

—   Kāpēc neiespējami? — d'Agilars lēnām jautāja, bet tādā tonī,, it kā būtu gaidījis tamlīdzīgu atbildi. — Pēc gadiem mēs esam viens otram piemēroti, šķiet, mantas ziņā arī, un es esmu no augstas kārtas, varbūt augstākas, nekā jūs domājat. Negribu lielīties, taču sievietes neuzskata mani par neglītu. Es būšu labs draugs mājai, no kuras paņemšu sievu, un var pienākt diena, kad tai draugi būs ļoti vajadzīgi. Un beidzot — es netīkoju pēc jūsu meitas viņas pūra dēļ, kaut gan bagātība nekad nav par ļaunu, bet — lūdzami, ticiet x man! — tāpēc, ka mīlu viņu.

—   Es esmu dzirdējis, ka senjoram d'Agilaram tur, Granada, esot daudzas mīlamas sievietes.

—   Tāpat kā es esmu dzirdējis, ka «Margareta» laimīgi veikusi savu ceļojumu, senjor Kastei. Ļaužu valodām, kā jau teicu, nevar ticēt. Taču es negribu melot. Es neesmu bijis svētais. Bet tagad Margaretas dēļ par tādu kļūšu. Es būšu uzticīgs jūsu meitai, sen­jor. Ko jūs tagad teiksiet?

Kastels tikai papurināja galvu.

—    Paklausieties, — d'Agilars turpināja. — Es esmu daudz ievē­rojamāka persona, nekā šķiet. Sieviete, kas apprecēsies ar mani, iegūs augstu stāvokli un titulus.

—  Jā, jūs esat marķīzs de Morelja, daudzinātais Vianas prinča Karlosa un augstdzimušas maurietes dēls, tātad viņa majestātes Spānijas karaļa brāļadēls.

D'Agilars pavērās Kastelā, palocījās un sacīja:

—   Jūs esat labi informēts — gandrīz tikpat labi kā es. Jums, protams, nepatīk šis mauru asiņu piejaukums. Ja tā nebūtu, man pienāktos atrasties Ferdinanda vietā, jā gan! Arī man tas nepatīk, kaut gan šīs augstdzimušo mauru asinis ir labas un ļoti senas. Tagad pasakiet, vai Spānijas karaļa brāļa un Granadas princeses dēls nav piemērots precinieks jaunavai, kuras tēvs ir .. . ebrejs, jā, marāns, un māte kristīga angļu lēdija no labas ģimenes, taču nekas vairāk?

Kastels pacēla roku, it kā gribētu ko teikt, bet d'Agilars tur­pināja:

—    Nemēģiniet to noliegt, mans draugs! Nav vērts, mēs taču •esam divatā. Vai jums nav zināms tāds Izaks no Toledo, kas pirms

gadiem piecdesmit kopā ar savu mazo dēlu aizbēga no Spānijas un Londonā kļuva pazīstams kā Džozefs Kastels, jo abi ar dēlu kristījās un tika uzņemti par svētās baznīcas locekļiem? Redzat, jūs neesat vienīgais, kas pētī ciltsrakstus.

—   Labi, senjor, ja arī tā būtu, kas par to?

—   Itin nekas, draugs Kastei. Tas ir sens stāsts, un, tā kā šis Izaks sen ir miris un viņa dēls gandrīz piecdesmit gadu- bijis krietns kristietis, dzīvojis laulībā ar kristīgu sievieti un ir kristī­gas jaunavas tēvs, kam gan vajadzīgs celt augšā pagātni? Ja viņš tagad atklāti būtu ebrejs vai — vēl ļaunāk — izliktos par kristieti, -bet slepus piekoptu ebreju rituālus, tad, protams …

—   Kas tad notiktu?