DAIĻĀ MARGARETA

Margareta uzrakstīja atbildi uz šo vēstuli pirms gulētiešanas, jo Pītera sūtnim vajadzēja doties atpakaļceļā līdz ar rītausmu. Starp citu, viņa Pīteram pastāstīja arī par d'Agilara dāvanu, ko viņa ar tēvu gribot negribot bijuši spiesti pieņemt, un lūdza nebūt greizsirdīgam. Kaut arī dāvana esot jauka, dāvinātājs viņai nemaz nepatīkot, un viņa skaitīt skaitot stundas, nevarēdama vien sa­gaidīt, kad sirdsmīļotais atgriezīšoties un ņemšot viņu pie sevis.

Nākamajā rītā Margareta piecēlās agri un uzvilka savu jāt­nieces tērpu, jo diena bija ļoti skaista. Ap pulksten septiņiem iera­dās d'Agilars jāšus uz stalta zirga. Tad no staļļa tika izvests bal­tais mauritānietis, un viņš veikli iecēla Margaretu seglos, pamā­cīdams, ka pavadu vajag tikai viegli pievilkt un zirgu paskubināt vai apstādināt vienīgi ar vārdiem, nelietojot pātagu un piešus.

Tas patiešām bija lielisks jājamzirgs, maigs kā jērs un paklau­sīgs, taču ļoti karstasinīgs un ātrs.

D'Agilars savukārt bija patīkams pavadonis, kas prata tērzēt gan nopietni, gan jautri, tā ka beidzot pat Kastels aizmirsa savas drūmās domas un jutās gluži priecīgs, kad viņi, palaiduši zirgus vieglos rikšos, spirgtajā pavasara rītā šķērsoja tīreli, paugurus un birztalas, klausīdamies putnu dziesmās un vērodami zemniekus strādājam tīrumos.

Sis kopīgais izjājiens bija pirmais, bet ne pēdējais. D'Agilars allaž — pat tad, ja izjāde nenotika parastajā laikā, — zināja, kurā stundā Kastels ar meitu sēžas seglos, un, lūgts vai nelūgts, pie­biedrojās viņiem vai kaut kur tos sagaidīja ar tādu atbruņojošu laipnību, ka nebija iespējams noraidīt viņa sabiedrību. Kastels un Margareta bija neizpratnē, kā šim cilvēkam var būt tik labi zināmas viņu gaitas, ieskaitot pat virzienu, kurā nodomāts jāt, un nosprieda, ka laikam viņš to izdibina no grūmiem, kaut gan tie bija nobrī­dināti nekā nestāstīt un vienmēr noliedza, ka būtu runājuši ar spānieti. Ka to varētu pastāstīt Betija un viņai vispār būtu tāda izdevība, tas Kastelam un Margaretai nekad neienāca prātā. No rīta sastopot d'Agilaru, viņiem nebija ne jausmas par Betijas pa­staigām kopā ar spānieti iepriekšējā vakarā, kad visi domāja, ka viņa ir baznīcā vai šuj, vai arī aizgājusi apciemot savu krustmāti pie Vestminsteras piestātnes. Bet muļķa meičai bija savi iemesli par šīm pastaigām nebilst ne vārda.

Sājos kopīgajos izjājienos d'Agilars, joprojām izturēdamies pret Margaretu ļoti pieklājīgi un ar cieņu, kļuva arvien atklātāks un intīmāks. Viņš stāstīja Margaretai dažādas patiesas vai izdomātas epizodes no savaš dzīves, kas šķita bijusi visai neparasta un pie­dzīvojumiem bagāta, lika arī manīt, ka pēc izcelšanās pieder pie ļoti augstas kārtas, bet nedrīkst savas tiesības pieprasīt, un ka viņam ir tālejoši mērķi. D'Agilars runāja arī par savu vientulību un ilgām atrast radniecīgu sirdi, kura spētu to izkliedēt un ar kuru viņš varētu dalīties savā bagātībā, stāvoklī un cerībās. Un visu laiku spānieša tumšās acis cieši raudzījās Margaretā, it kā teik­damas: «Sirds, ko es meklēju, ir tāda kā jūsējā.»

Galu galā Margaretu nobiedēja kāds nočukstēts vārds vai pie­skāriens, un, tā kā ārpus mājas nebija iespējams no d'Agilara iz­vairīties, viņa nolēma atteikties no tik iemīļotajiem izjājieniem, ka­mēr atgriezīsies Pīters. Viņa paziņoja, ka ir sasitusi celi, tādēļ tai grūti nosēdēt seglos, un skaistā spāniešu ķēve stāvēja stallī dīkā, vai šad tad ar to izjāja tikai grūms.

.Tā dažas dienas viņa bija brīva no d'Agilara sabiedrības un pavadīja laiku, lasīdama, strādādama vai rakstīdama garas vēstules Pīteram, kurš rosīgi rīkojās pa Dedemas muižu un sūtīja viņai na turienes daudz kārtojamu uzdevumu.

Kādu pēcpusdienu Kastels sēdēja savā kantorī, atšifrēdams vēs­tules, ko tikko bija saņēmis. Iepriekšējā naktī viņa labākais kuģis, kas varēja uzņemt vairāk nekā divsimt tonnu kravas un saucās meitas vārdā par «Margaretu», bija laimīgi paveicis reisu no Spā­nijas un iebraucis Temzas grīvā. Šovakar līdz ar paisumu tam vajadzēja ierasties savā enkurvietā Greivsendā, un Kastels bija nodomājis tur to sagaidīt, lai pats būtu klāt pie izkraušanas. Tas bija viņa pēdējais vēl nepārdotais kuģis, un Kastels gribēja to tūlīt atkal piekraut ar precēm, apgādāt ar pārtiku un sūtīt atpakaļ uz Seviljas ostu, kur to pārņemtu savā rīcībā viņa spāņu partneri, uz kuru vārda «Margareta» jau bija pārrakstīta, iepriekš vienojo­ties par cenu. Kad tas būtu nokārtots, viņam atliktu vēl tikai nodot savu Londonas uzņēmumu tā nākamajam īpašniekam, un pēc tam viņš, brīvs un ļoti bagāts vīrs, varētu doties projām un mierīgi pavadīt mūža vakaru Eseksā kopā ar meitu un znotu. Tā tagad bija Kastela lielākā vēlēšanās.

Tiklīdz «Margareta» bija iebraukusi Temzā, tās kapteinis, vārdā Smits, izsēdināja krastā kravas pārzini ar atvesto preču sarakstu un vēstulēm, vēlēdams noīrēt zirgu un nogādāt tās uz mastera Kastela) māju Holbornā. To šis vīrs arī bija izdarījis, un patlaban Kastels lasīja nupat saņemtās vēstules.