DAIĻĀ MARGARETA

Kā jau tika pieminēts, toreiz, kad Pīters tikko sāka dzīvot Kas­tela namā, Betija, nospriedusi, ka dižciltīgais jauneklis būtu viņai īsti piemērots vīrs, bija mēģinājusi iekarot viņa labvēlību. Kad Pīters it kā nelikās to manām, Betija savas simpātijas izrādīja arvien atklātāk. Kā tas beidzās, to zināja tikai viņi abi, taču rezul­tāts bija tāds, ka Betija ļoti saskaitās uz Pīteru un saviem drau­giem stāstīja, ka viņš esot nejūtīgs lamzaks, kam prātā vienīgi darbs un peļņa. Sī aizraušanās bija īslaicīga, un Betija, jaunu pie­dzīvojumu vilināta, drīz vien to aizmirsa, taču respekts palika. Pie tam pāris gadījumos, kad viņai tās pašas patikšanas kāres dēļ iznāca sirdsēsti, Pīters izturējās pret viņu kā labs draugs, kura vislabākā īpašība bija prasme klusēt. Tādēļ Betijai gribējās, kaut Pīters atkal būtu tepat tuvumā, it īpaši pašreiz, kad viņu bija pār­ņēmis kaut kas vairāk nekā tikai godkāre un vēlēšanās izklaidēties un viņa jutās zaudējusi pamatu zem kājām un ierauta dziļos, ne­zināmos ūdeņos.

Arī tirgotavas ļaudīm un kalpotājiem Pītera ļoti pietrūka, jo pa­rasti viņš izšķīra visus strīda jautājumus un, kad kādam atgadījās nepatikšanas, ja vien to iemesls nebija paša negodīga rīcība, visiem spēkiem centās palīdzēt. Taču visvairāk Pītera prombūtni izjuta Džons Kastels. Līdz šim viņš nemaz nebija īsti apjautis, cik drošs balsts Pīters viņam kļuvis gan veikala lietās, gan kā draugs. Bet Margaretai dzīve bez Pītera šķita viena vienīga gara, nebeidzama nakts.

Sādā atmosfērā jebkura pārmaiņa mājās bija patīkams noti­kums, un Margareta, par spīti savām antipātijām pret spānieti, jutās pat mazliet iepriecināta, kad kādu rītu Betija pateica, ka lords d'Agilars šodien viņu apciemošot un pasniegšot dāvanu.

—   Es netīkoju pēc viņa dāvanām, — Margareta vienaldzīgi at­teica un tūlīt jautāja: — Bet kā tu to zini, Betij?

Jaunā sieviete nosarka un, galvu atmezdama, atbildēja:

—   Kad es vakar gāju apciemot savu veco krustmāti, kas dzīvo pie kuģu piestātnes Vestminsterā, viņš jāja man pretī un uzsauca, ka esot sagatavojis dāvanu tev un arī man.

—   Piesargies, Betij, ka tikai viņš pārāk bieži negadās tev ceļā, kad tu ej apciemot savu krustmāti. Sie spānieši neizceļas ar godī­gumu, un tas var tev bēdīgi beigties.

—   Pateicos, māsīc, par labo padomu, — Betija strupi atteica, — bet es esmu vecāka par tevi un pietiekami pazīstu vīriešus, lai prastu nosargāt savu godu un noturēt viņus pienācīgā attālumā.

—       Esmu priecīga to dzirdēt, Betij, taču dažreiz gan man šis at­tālums ir licies pārāk mazs, — sacīja Margareta un izbeidza šo sarunu, jo viņas domas bija aizņemtas ar citu.

Pēcpusdienā, kad Margareta pastaigājās dārzā, pie viņas, savādi pietvīkusi, pieskrēja Betija un pavēstīja, ka lords d'Agilars gaidot hallē.

—   Labi, — atbildēja Margareta, — es iešu turp. Ej un pasaki manam tēvam, lai viņš mums piebiedrojas. Bet kāpēc tu esi tik uztraukta un aizelsusies? — viņa brīnījās.

—   Ak! — Betija iesaucās. — Viņš ir atnesis man dāvanu, tik brīnišķīgu dāvanu — neredzēti skaistu mežģīņu mantiju un zeltā kaltu raibas gliemežnīcas spraudi, ar ko to pacelt pāri matiem. Man bija jāpagaida, kamēr viņš parādīja, kā to uzlikt, tāpēc es tā skrēju.

Margareta te neredzēja diezkādas loģikas un lēni noteica:

—   Šķiet, būtu bijis prātīgāk, ja tu vispirms būtu skrējusi šurp. Es nesaprotu, kāpēc šis smalkais senjors nes tev dāvanas.

—   Bet viņam ir dāvana arī tev, māsīc, tikai viņš neparko ne­saka, kāda.

—   To nu es pavisam nesaprotu. Ej, pateic manam tēvam, ka senjors d'Agilars viņu gaida.

Iegājusi hallē, Margareta atrada d'Agilaru aplūkojam ar krā­sainiem zīmējumiem ilustrēto lūgšanu grāmatu, ko viņa pirmāk bija lasījusi. Tās vienā lappusē teksts bija rakstīts spāņu valodā, bet pretējā — latīņu valodā. D'Agilars ar parasto iznesību viņu sveicināja — Margaretas klātbūtnē spānieša manieres allaž bija cēlas un nevainojami atturīgas — un tūlīt vaicāja:

—   Tātad jūs lasāt spāniski, senjora?

—   Mazliet. Ne sevišķi veikli.

—   Un arī latīniski?

—  Arī mazliet. Esmu mācījusies šo valodu. Līdztekus lasot abus tekstus, es cenšos papildināt savas zināšanas kā vienā, tā otrā valodā.

—- Redzu, jūs esat tikpat izglītota, cik daiļa, — viņš galanti pa­klanījās.

—   Pateicos, senjor, taču es nepretendēju ne uz vienu no šīm īpašībām.