DAIĻĀ MARGARETA

—   Es nedomāju, ka tā būs, es tikai iztēlojos visļaunāko pārbau­dījumu, kas var mūs piemeklēt. Līdz šim mana dzīve ir bijusi mie­rīga un saulaina kā vasaras diena, bet kas zina, kad var sacelties ziemas vētras. Es bieži esmu domājusi, ka man droši vien būs lemts piedzīvot arī vējus, lietus un zibeņus. Atceries, mans tēvs ir ebrejs, bet ebrejus un viņu bērnus dažkārt piemeklē briesmīgs lik­tenis. Vienas stundas laikā visa mūsu bagātība var zust, un var notikt tā, ka tu mani atradīsi cietumā vai skrandās tērpušos lūdzam maizes kumosu. Vai tu dosi šo zvērestu? — Un Margareta pacēla zelta krucifiksu, kas ķēdītē karājās uz viņas krūtīm.

—   Jā, es zvēru pie šā svētā simbola un tavām lūpām! — Pīters sacīja un, noskūpstījis vispirms krustu, tad Margaretu, vaicāja: — Vai lai es prasu tādu pašu zvērestu no tevis?

Viņa pasmējās.

—   Ja vēlies, taču tas nav vajadzīgs. Es pārāk labi tevi pazīstu, Pīter, un domāju, ka tava sirds mūžam piederēs man, pat ja es nomirtu un tu apprecētu citu. Taču vīrieši paliek vīrieši, un sievietes ir viltīgas, tāpēc zvēru tev: ja arī tev gadītos paklupt un tas nāktu man zināms, es centīšos tevi pārlieku bargi nenosodīt. — Un Mar­gareta atkal pasmējās, būdama droši pārliecināta, ka ir vienīgā valdniece pār šā vīra dvēseli un miesu.

—   Pateicos tev! — Pīters sacīja. — Es savukārt centīšos turē­ties stingri uz kājām, un, ja tev tiktu stāstīts par mani kas slikts, lūdzama, nesteidzies tam noticēt!

Tad, aizmirsuši savas šaubas un bažas, viņi sāka runāt par kā­zām, kas bija noliktas tieši pēc mēneša no šīs dienas, un par to, kā laimīgi dzīvos Dedemas ielejā. Margareta, kas bērnībā bija cie­mojusies Pītera tēva muižā un labi atcerējās veco pili — viņu nā­kamo mājvietu —, deva Pīteram visādus norādījumus par tās at­jaunošanu, istabu apdari un mēbelēm. Tā kā naudas bija atliku likām, viņi varēja savu mājokli iekārtot, cik grezni vien vēlējās, un Margareta solījās nosūtīt uz turieni visu vajadzīgo, tiklīdz Pī­ters būs ticis galā ar priekšdarbiem.

Tā aizritēja stunda pēc stundas, līdz beidzot pienāca vakars.

Viņi visi trīs vēl pēdējo reizi kopīgi ieturēja maltīti, jo bija nolemts, ka Pīters dosies ceļā tikai tad, kad uzlēks mēness, lai nakts klu­sumā varētu aizjāt neviena nepamanīts. Tās bija skumjas vakari­ņas, un, kaut gan viņi visi izlikās dūšīgi mielojamies, ēsts tika maz. Drīz vien zirgi jau bija apsegloti. Margareta piesprādzēja Pīteram zobenu, uzlika viņam uz pleciem apmetni, un viņš, pa­spiedis roku Kastelam un piekodinājis modri sargāt abu kopējo dārgumu, neteikdams vairāk ne vārda, ar skūpstu atvadījās no Margaretas un devās prom.

Paņēmusi rokā sudraba lampu, viņa sekoja Pīteram priekšnamā. Pie ārdurvīm viņš atskatījās un redzēja mīļoto noraugāmies viņam pakaļ ar plaši ieplestām acīm un saspringtu, nobālušu seju. Sīs klu­sās sāpes gandrīz iedragāja Pītera apņemšanos, viņš gandrīz jau bija gatavs palikt. Tad viņš atģidās un izgāja laukā.

Kādu brīdi Margareta vēl palika tā stāvam, kamēr zirgu pakavu klaboņa noklusa tālumā. Tad viņa pagriezās un sacīja:

—   Tēvs, es nezinu, kā to izskaidrot, bet man ir tāda sajūta, ka mana un Pītera atkalredzēšanās notiks kaut kur tālu, jā, kaut kur tālu vētrainā jūrā … bet, kas tā par jūru, es nezinu. — Un, nenogaidījusi atbildi, viņa devās augšup pa kāpnēm uz savu istabu, kur deva vaļu asarām, līdz beidzot aizmiga.

Kastels pavadīja meitu ar skatienu un pie sevis nomurmināja:

—  Ak dievs, kaut viņai nepiemistu paredzēšanas spējas kā tik daudziem no mūsu tautas! Bet kāpēc arī mana paša sirds ir tik smaga? Nu, lai kā, es esmu darījis viņas un Pītera labā visu, kas bija manos spēkos, un par savu likteni es neraizējos.

VII. nodaļa VĒSTIS NO SPĀNIJAS

Pīters Broums bija ļoti kluss cilvēks, kura balsi mājās dzirdēja visai reti, un tomēr vecais, lielais nams Holbornā bez viņa šķita dīvaini pārvērties un tukšs. Pat skaistā Betija, ar kuru Pīters ne­bija diezcik labās attiecībās, jo nevarēja ciest daudzas viņas īpašī­bas, ļoti izjuta viņa prombūtni un žēlojās par to savai māsīcai, kas atbildēja tikai ar nopūtu. Sirds dziļumos Betija reizē baidījās no Pītera un respektēja viņu. Biedēja meiču viņa vērīgās acis un dzēlīgie vārdi, kas allaž bija patiesi, bet respektu iedvesa Pītera rakstura godīgums un tiešums, it īpaši attiecībā pret sieviešu dzi­mumu.