DAIĻĀ MARGARETA

—   Pirms aizbraukšanas no šejienes, jūs sacījāt? Kad tad viņi dosies projām?

—   De Ajala ar saviem ļaudīm aizbrauks mēneša laikā, jo otrs sūtnis — doktors de Puevla — ilgāk viņu te necietīs. No lauku mājas, kur de Puevla patlaban uzturas, viņš atrakstījis, ka vienam no viņiem jāpazūd.

—  Tad, man šķiet, senjor, vislabāk būtu, ja Pīters uz mēnesi aizceļotu no Londonas.

—   Draugs Kastei, jūs esat gudrs vīrs. Arī es domāju tāpat un dodu jums padomu tūlīt pat to nokārtot. Csst! Tur nāk cienītā lē­dija, jūsu meita!

Uz platajām ozolkoka kāpnēm, kas savienoja otrā stāva telpas ar priekšnamu, parādījās Margareta ar lampu rokā. Pār viņu lija spoža gaisma, bet abi vīrieši atradās ēnā. Margaretai mugurā bija dziļi dekoltēts tumši sarkana samta tērps, ņiebura daļā izšūts ar matētu zīdu, kas jo vairāk izcēla viņas daiļi veidotā kakla un krūšu žilbinošo baltumu. Ap kaklu blāvi vizēja lielu pērļu virkne, un galvu sedza ar sīkākām pērlēm nokaisīts zelta tīkls, no kura lejup mir­dzošiem viļņiem krita kuplie, tumši kastaņbrūnie mati, kas sniedzās gandrīz līdz ceļgaliem. Margareta bija paklausījusi tēvam un jo krāšņi izgreznojusies, taču nevis viesa dēļ, bet gan vēlēdamās pa­tikt savam saderinātajam līgavainim. Patlaban viņa izskatījās tik daiļa, ka d'Agilaram, kaislīgam skaistuma pielūdzējam, viņu ierau­got, pārskrēja trīsas un aizrāvās elpa.

—   Zvēru pie vienpadsmit tūkstoš šķīstām jaunavām, — viņš iesaucās, — jūsu meita ir daiļāka nekā tās visas kopā! Viņai vaja­dzētu tikt kronētai par karalieni un savaldzināt pasauli.

—  Nē, nē, senjor! — steigšus iebilda Kastels. — Lai viņa paliek pazemīga un godīga un valdzina savu vīru.

—   Arī es tā teiktu, ja būtu šā vīra vietā, — d'Agilars nomur­mināja, tad paspēra pāris soļu uz priekšu un paklanījās, sveicinā­dams Margaretu.

Tagad gaisma no sudraba lampas, ko M.argareta turēja augstu paceltu, krita pār viņiem abiem. D'Agilars un Margareta šķita ļoti saderīgs pāris. Abi bija slaida auguma, skaisti un stalti, abiem pie­mita cēla iznesība, kas raksturīga cilvēkiem ar senām asinīm (vai gan ir vēl vecākas asinis nekā tās, kas rit ebrejos un austrumnie­kos?), abiem bija apvaldītas, graciozas kustības, pievilcīgas balsis un pašcieņas pilna valoda. Kastels to ievēroja un pēkšņi izbijās, pats nezinādams, no kā.

Arī Pīters, kas, nevēlēdamies greznoties spānieša priekšā, bija ģērbies savās pelēkajās ikdienas drānās un šai brīdī ienāca pa sāndurvīm, to ievēroja un ar mīlētāja instinktu tūlīt aptvēra, ka šis majestātiskais ārzemnieks ir sāncensis un ienaidnieks. Taču viņš nenobijās, viņš bija tikai greizsirdīgs un sadusmots. Tik tiešām, Pīteram vislabāk būtu paticis, ja šis spānietis- tagad iesistu viņam pa seju, lai tad piecās minūtēs izšķirtos, kurš no viņiem ir pārāks. Pīters juta, ka tik un tā reiz tam jānotiek, un būtu bijis ļoti lai­mīgs, ja tas notiktu jau pašā sākumā, jo tādējādi vienam no viņiem daudz kas taptu aiztaupīts. Tad viņš atcerējās, ka ir apsolījis ne­atklāt savas attiecības ar Margaretu, un, pienācis klāt, mierīgi, bet vēsi sasveicinājās ar d'Agilaru, pie viena pavēstīdams, ka viņa zirgi novietoti stallī un pavadoņi aprūpēti.

Spānietis ļoti sirsnīgi Pīteram pateicās, un viņi devās uz halli, lai sēstos pie vakariņām. Tā visiem četriem bija dīvaina maltīte, kaut gan ārēji pietiekami omulīga. Aizmirsis savas bažas, Kastels krietni iedzēra un sāka runāt par daudzajām pārmaiņām, ko savā mūžā pieredzējis, par karaļu kāpšanu tronī un krišanu. D'Agilars savukārt stāstīja par Spānijas kariem un politiku, jo pirmajos pats bija ne reizi vien piedalījies un par otro zināja katru tās pavērsienu. Tūlīt kļuva skaidrs, ka viņš pieder pie cilvēkiem, kas apgrozās gal­mos un bauda ministru un karaļu labvēlību. Margareta, būdama attapīga un kārodama uzzināt, kas notiek lielajā pasaulē ārpus Holbornas un Londonas pilsētas, uzdeva viesim jautājumus un, starp citu, centās izdibināt, kādi īstenībā ir Ferdinands, Aragonas karalis, un viņa sieva, slavenā karaliene Isabella.

—   Es pateikšu jums dažos vārdos, senjora. Ferdinands ir visgod­kārīgākais cilvēks Eiropā un nevairās arī viltus, ja tas kalpo viņa nolūkiem. Viņš dzīvo tikai sev un savam labumam — tas ir, nau­dai un varai. Tie ir viņa dievi, jo īstas ticības viņam nav. Viņš nav gudrs, bet, būdams ļoti izmanīgs, gūs panākumus un padarīs sla­venu savu vārdu.

—   Nepievilcīga aina, — sacīja Margareta. — Un viņa karaliene?

—   Isabella, — d'Agilars atbildēja, — ir dižena sieviete, kas zina, kā izmantot sava laika noskaņojumu, lai sasniegtu savus mērķus. Pasaulei viņa rāda maigu sirdi, bet aiz tās slēpjas dzelžaina ap­ņēmība.

—   Kādi ir šie mērķi? — Mar.gareta atkal jautāja.