DAIĻĀ MARGARETA

Jo Margaretā, to varam pateikt tūlīt, viņš bija patiešām iemīlē­jies. Kad d'Agilars pirmoreiz ieraudzīja viņu pūļa vidū karaļa ban­ketu zāles priekšā — izspūrušu, sadusmotu, izbijušos —, viņas maigais un reizē majestātiskais daiļums piepeši iekvēlināja viņa dienvidnieciskās asinis. Tāds jūtu saviļņojums kā tobrīd šim dzīves baudu pārsātinātajam cilvēkam bija kaut kas pavisam jauns. Viņš alka pēc šīs sievietes, kā nebija alcis ne pēc vienas citas, vēl vai­rāk — vēlējās to padarīt par savu sievu. Kāpēc ne? Kaut arī ne gluži tīras, viņa dzīslās ritēja ļoti dižciltīgas asinis, Margareta piederēja pie zemākas kārtas, taču šo trūkumu atsvērtu viņas dai­ļums, un viņa bija pietiekami gudra un izglītota, lai ieņemtu jeb­kuru stāvokli, kādu viņš tai varētu sagādāt. Pie tam ar visu savu lielo bagātību uzdzīves kārais, izšķērdīgais d'Agilars bija nonācis prāvos parādos, un Margareta bija ļoti bagāta Anglijas tirgotāja vienīgā meita, kuras pūru varētu apskaust daža laba princese. Jā, kāpēc gan ne? Inešu un tās citas viņš aizraidīs projām — vismaz uz kādu laiku — un padarīs Margaretu par savas Granadas pils pavēlnieci. Kā tas nereti mēdz notikt ar cilvēkiem, kam ir austrum­nieku asiņu piejaukums, d'Agilars bija to izlēmis vienā mirklī, — pirms vēl vakar vakarā piecēlās no viņas tēva vakariņu galda. Viņš apprecēs Margaretu un nevienu citu.

Un tūlīt pat d'Agilars,bija sapratis, cik daudz šķēršļu stāv viņa ceļā. Vispirms — viņš turēja aizdomās Pīteru, šo spēcīgo, kluso vīru, kas ar nūju spēja nogalināt milzīga auguma apbruņotu zal­dātu un ar vienu vārdu piesaukt palīgā pusi Londonas. D'Agilars bija pārliecināts, ka Pīters mīl Margaretu, un viņš bija bīstams sāncensis. Ja Margaretai Pīters ir vienaldzīgs, tad tas nebūtu sva­rīgi, bet, ja šīs jūtas ir abpusējas — ko gan viņi darīja šorīt divatā dārzā tik agri? —, tad no Pītera jātiek vaļā un viss. To varētu viegli nokārtot, ja d'Agilars izšķirtos par galējiem līdzekļiem; Londonā bija diezgan spāņu puišu, kam nekas nebūtu pretī tumsā ietriekt dunci Pīteram mugurā.

Taču, lai cik grēcīgs viņš bija, šādu rīcību viņa sirdsapziņa ne­pieļāva. Nekad savās izdarībās d'Agilars nebija nogājis līdz slep­kavībai. Būdams fanātiķis, viņš centās izpirkt savus ļaunos dar­bus, laiku pa laikam pievērsdamies grēku nožēlai un lūgšanām un nododams savu maku un talantus baznīcas kalpībā. Arī patlaban viņa dzīvē bija šāds periods. Nē, par slepkavību nedrīkstēja domāt, jo nekāda grēku atlaišana nevarētu nomazgāt šādu traipu. Taču bija citas iespējas. Vai tad šis Pīters, tiesa gan — aizstāvēdamies, nebija nogalinājis vienu no Spānijas sūtņa kalpotājiem? Izmantot tā draugus varbūt tomēr nebūs vajadzīgs. D'Agilaram bija licies, ka jaunajai lēdijai viņa sabiedrība nav nepatīkama, un galu galā — viņš taču nebija nekāds nieka vīrs. Viņš godīgi centīsies iekarot Margaretas simpātijas, un, ja tiks atraidīts, tad jau vēl būs diez­gan laika rīkoties. Pagaidām viņš ļaus zobenam karāties pār Pītera galvu, izlikdamies, ka, tikai pateicoties viņa pūlēm, tas vēl nav nokritis, un mēģinās uzzināt visu, ko vien varēs, par Kastelu un tā pagātni.

Nupat viņam bija uzsmaidījusi laime muļķītes Betijas izskatā. Pilnīgi skaidrs, ka Kastels slepenībā vēl arvien turējās pie ebreju ticības. D'Agilars par to tika dzirdējis jau Spānijā un, tiklīdz viņu ieraudzīja, tūlīt nāca pie tādas pārliecības. Betijas stāsts par ista­biņu aiz altāra, par šķirstiņu, svecēm un Mozus likumu ruļļiem šo faktu apstiprināja. Katrā ziņā ar to pietika, lai viņu nosūtītu uz Spāniju un nodotu inkvizīcijai vai vismaz lai izraidītu no Anglijas. Nu, ja Džons Kastels, šis Spānijas ebrejs, kaut kāda iemesla dēļ nevēlēsies viņam izprecināt savu meitu, vai tad zīmīgs mājiens un Spānijas karaļu un pāvesta pilnvaru pieminēšana nepiespiedīs viņu piekāpties?

Tā prātodams, d'Agilars atgriezās savā mītnē un tūlīt ierakstīja īpašā grāmatā visu, ko Betija bija pastāstījusi un ko viņš pats Džona Kastela mājā bija novērojis.

V nodaļa KASTELA NOSLĒPUMS

Džona Kastela mājā, tāpat kā daudzās citās tajos laikos, bija tāda paraša, ka visi kalpotāji, klerki un tirgotavas ļaudis rīta un pusdienu maltītes ieturēja reizē ar saimnieku lielajā hallē, sēdē­dami pie diviem kalpotāju galdiem. Vienīgi Betija, Kastela meitas māsīca un biedrene, ēda kopā ar viņa ģimenes locekļiem pie kungu galda. Šorīt Betijas vieta bija tukša. Kad domās nogrimušais Kas­tels pacēla acis, viņš tūlīt to pamanīja un vaicāja, kur ir Betija. Ne Margareta, ne Pīters uz šo jautājumu nevarēja atbildēt.

Bet viens no kalpotājiem pie saimes galda — tas pats puisis, kam Kastels iepriekšējā vakarā bija licis izsekot d'Agilaru, — pateica, ka pirms brīža, nākdams no Holbornas, redzējis Betiju ejam kopā ar spāņu donu. To dzirdot, Kastels sadrūma.

Visi turpināja ēst klusēdami, jo nevienam prāts nenesās uz runā­šanu. Tikko maltīte bija beigusies un kalpotāji atstājuši halli, iera­dās Betija — gluži piesārtusi, it kā būtu skrējusi.

—   Kur tu biji aizgājusi, ka nokavēji brokastis? — Kastels jautāja.